Kad autobusa vadītājs blakus joslā, strauji apbraucot šķērsli, piespieda mani izdarīt bīstamu pagriezienu, biju vairāk nekā neapmierināts. Taču jau mirkli vēlāk viņa paceltā roka pauda lūgumu piedot. Izskatījās – vaina ir atzīta, un biju izbrīnīts, kā tas mainīja manu attieksmi. Gandarījums bija saņemts, piedevu, iestājās miers
Kāda ir mūsu attieksme pret piedošanas lūgšanu darba situācijās? Daudziem to ir grūti izdarīt, jo dzīvo ar pārliecību, ka piedošanas lūgšana ir vājuma pazīme un stiprie vainu neatzīst. Kamēr neesi lūdzis piedošanu, atzinis savu vainu, nav arī jāuzņemas atbildība – vari atrunāties ar apstākļiem, piemēram, sastrēgumu uz tilta, asistenta neuzmanību, no klienta saņemtu nepilnīgu informāciju. Tomēr piedošanas lūgšana darba attiecībās ir īpaši svarīga, jo, atbilstošā brīdī un veidā izteikta, tā var palīdzēt atjaunot uzticēšanos.
Floridas Universitātes pētījumi ilustrē piedošanas lūgšanas elementu gradāciju (skat. O.Hargie., K. Stapleton, D. Tourish. Interpretations of CEO public apologies for the banking crisis: attributions of blame and avoidance of responsibility, 2010). Jo lielāks nodarījums, jo vairāk elementu nepieciešams uzticēšanās atjaunošanai:
Man žēl, ka tā noticis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.