Simtgadīgās Stūra mājas pilsonisko raksturu izdzēsa 50 piespiedu kalpības gadi čekai. Rīga 2014 organizatori šim namam cer piešķirt citu, pilnīgi negaidītu saturu
Laiks ir apstājies. Ieslodzīto kameru durvis pagrabā palikušas puspievērtas. Gaitenī lobās krāsa. Caur slepenajām novērošanas actiņām saskatāmas gultu rāmju kontūras un sīkiem mitruma pilieniem noklājušās sienas. Augšstāvos, tāpat kā dziļākajos pazemes labirintos, nav elektrības. Kameras, kameras, kameras. Kādā no tām luktura staru kūlis atklāj apaļu padziļinājumu, tādu kā baseinu. «Spīdzināšanai?» nelāgu aizdomu pārņemti, saskatāmies ar vīru, kas izrāda mums Stūra māju.
Ja 1912.gadā celto sešstāvu ēku Stabu un Brīvības ielas stūrī Rīgā salīdzinātu ar cilvēku, tā nebūtu ģimenes mīļi aprūpēta simtgadniece. Drīzāk kārpaina, nejauka veča, kuras savulaik harmoniskos vaibstus izkropļojusi nelāga pieredze. Atslēgts no apkures, apvīts ar šausmu stāstiem, bijušais LPSR Valsts drošības komitejas miteklis jau piecus gadus stāv tukšs, kopš to atstāja pēdējie iemītnieki – Valsts policija.
Arī dokumenti, kas ļautu izsekot šīs mājas būvvēsturei, ir pazuduši čekas melnajā caurumā. Nostāsti vēsta, ka progresīvais laviešu arhitekts Aleksandrs Vanags, pazīstams arī kā Marijas ielas Upīša pasāžas autors, Stūra māju savulaik it kā cēlis pēc divu turīgu dāmu pasūtījuma. Haus Tetter, vēsta caralaika pastkarte. Dekoratīvi balkoni, apaļš, ar skārdu apsists tornītis, iekštelpās – flīzes ar ziedu motīviem, jūgendstila vitrāžas un liftu apkalumi. Gari gaiteņi, kas ielas mājā savieno daudzas istabas, liekot domāt, ka te jau sākotnēji iecerēts izmitināt kādu iestādi, varbūt viesnīcu. Pirms Pirmā pasaules kara namā darbojās Ķeizariskās krievu Mūzikas sabiedrības mūzikas skolas nodaļa.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.