Kad Hariss runāja, vienai no žūrijas loceklēm acīs bija asaras
Hariss to pamanīja. «Tikai nesapratu, kāpēc viņa raud. Es jau neko tādu nepateicu. Mana runa bija tikai trīs minūtes gara,» saka Hariss Hans, Cēsu Valsts ģimnāzijas 9.klases absolvents, kurš uzvarēja 71 skolēna konkurencē publiskās runas konkursā Latvijas mērogā. Tēma: ES piedzimu laikā. Hans stāstīja par sevi. Pašam vislabāk paticis runas pēdējais teikums. Hariss paceļ galvu, ievelk elpu un nodeklamē: «Paldies, ka uzklausījāt cilvēku ar Pakistānu atmiņās, Latviju sirdī un pasauli – sapņos.»
Hansa mamma, dzimusi cēsniece, Rīgā iepazinusies ar puisi – pakistānieti, kurš Latvijā studēja. Apprecējās, pārcēlās uz dzīvi Pakistānā, piedzima Hariss. «Dzīvojām piepilsētā, bet reizēm aizbraucām arī uz laukiem. Skaisti. Zaļa zāle, kalnu galos sniegs. Aiz ielejas augsts kalns, tā galā viena māja un govs. Biju šokā – kā govs tur nokļuva?» Skaista bijusi arī Arābijas jūra, taču pati jūrmala – nesakopta. Mamma tajā bridusi garā tērpā, kas aizklāj arī seju un redzamas tikai acis. Svētdienās visa ģimene braukusi uz tirgu caur pilsētu. Reizēm sajutis izsmējīgu attieksmi no vienaudžiem ādas krāsas dēļ. Gaišāka nekā ierasts. «Bet Latvijā esmu par tumšu. Kur likties!» smejas Hariss.
Dzīvodams Pakistānā, nostiprinājis savu raksturu un vēl joprojām necieš, ja jaunākie brāļi nepakļaujas viņa teiktajam. Hansu ģimenē aug Hariss un vēl trīs brāļi, un māsa. Uz Latviju viņi izlēma pārvākties, kad Hariss bija astoņus gadus vecs. Tagad viņam ir 16. «Pārvākšanās notika pavasarī. Bija drausmīgi auksts. Vilkām no čemodāniem kažokus. No rīta pamodos Cēsīs, aiz loga bija pļava. Nebiju tādu redzējis, tāpēc šķita, ka radiniece iet pa purvu un tūlīt noslīks.» Patlaban Harisa tētis dzīvo Rīgā, jo vecāki šķīrušies.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.