Prezidenta stingrību tautsaimniecības jautājumos Latvijai vajadzēs arī turpmāk
Vērtējot, kāds bijis Andris Bērziņš pirmo gadu Valsts prezidenta amatā, vienā vārdā varētu teikt – patstāvīgs. Varbūt palaikam pat stūrgalvīgs. Tas nācis valstij par labu, kad viņa lēmumi bija balstīti paša pieredzes apstiprinātā finanšu un ekonomikas lietu zināšanā, taču radījis arī pārpratumus un raisījis neizpratni, kad līdzīgas pieredzes un izpratnes citos jautājumos pietrūcis.
Prezidenta lēmums atzīmēt gadu amatā ar vizīti Ventspilī, kur namatēva lomā rosījās smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs, laikam apstiprina etiķetes ekspertu vērtējumu, ka Bērziņš protot paklanīties. Pat ja viņa personiskā izpratne par to, kas ir pieklājīgi, nonāk pretrunā ar valstisku piedienīgumu.
Nupat Vides un reģionālās attīstības ministrija uz Ģenerālprokuratūras lūgumu izvērtēt, vai Lembergs pārkāpj viņam noteikto drošības līdzekli – aizliegumu pildīt Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amata pienākumus -, apstiprinājusi acīmredzamo – jā, protams, pārkāpj. Diezin vai Bērziņa brauciens uz Ventspili bija iecerēts kā atgādinājums par prezidentam Satver-smē noteiktajām tiesībām apžēlot noziedzniekus. Taču tā droši vien nebija arī ironiska atsauce uz prezidenta galveno funkciju – reprezentēt valsti starptautiski. Toties gribēti vai negribēti atgādināja, kāpēc un kā mums ir šis prezidents.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.