Mākslinieka Māra Bišofa izstāde pārliecinoši demonstrē, kādēļ, viņaprāt, karikatūra būtu uzskatāma par mākslu
Ienākot Māra Bišofa dzīvoklī uz interviju, pieklusināti dzirdams Mocarta klavierkoncerts. Mājoklis ir pedantiski kārtīgs un tīrs, pildīts ar mēbelēm, kas atvestas no Ņujorkas dzīvokļa, – parādes kārtībā gan tas esot tikai uz viesošanos, nomierinoši atzīst mākslinieks. Jāsaka, lielāku skaudību kā Bišofa kārtīgie apartamenti vai starptautiskā atzinība daudzos vīriešos var izraisīt viņa veidols. Māris Bišofs atstāj gandrīz vai jauna cilvēka iespaidu, katrā ziņā krietni jaunāka nekā 1939.gadā dzimuša latviešu vīrieša tēls. Grūti pateikt, kas ir bijis izšķirošais, saglabājot tādu vitalitāti – viņa panākumi, jauneklīgais gars vai gēni.
Uz šo jautājumu diez vai atbildēs viņa izstāde Zīmējuma paraugstunda. Taču tā dos ieskatu latviešu mākslinieka daiļradē, kas paradoksāli ir vairāk novērtēta pasaulē nekā Latvijā – ja vien neesat viņa politisko zīmējumu piekritējs žurnāla Ir (un savulaik laikraksta Diena) slejās. Kad mākslinieks dzīvoja ASV, viņa karikatūras – jeb zīmējumi, kā viņam pašam labpatīk teikt, piebilstot, ka daudzi karikatūristi neprot zīmēt – reiz bija apskatāmas tādos prestižos izdevumos kā Time, Newsweek, Washington Post, The Wall Street Journal un Rolling Stone. Aptuveni 20 gadus Māris Bišofs bija viens no pazīstamākajiem ASV karikatūristiem, bet kopš atgriešanās viņš ir Rīgas «runcis», kam patīk stundām staigāties pa galvaspilsētas ielām un ar saviem zīmējumiem komentēt Latvijas sabiedriskās norises.
Pirmā slava Izraēlā
Māra Bišofa dzimtā puse ir Rūjiena, un skolojies viņš savulaik Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijas interjera un iekārtas specialitātē (tādas vairs nav). «Kaut kas manī jau sākumā bija uz karikatūru, jo nezin kāpēc gāju uz bibliotēku, skatījos padomju [humora žurnālus] Krokodil,» atceras mākslinieks. «Tad nopirku vācu humora žurnāla Lustige Blätter sējumu – jautrās lapas. Nu, kas tādu pērk? Tikai cilvēks, kuram tas novirziens ir tuvs. Man arī patika [vietējā humora žurnāla] Dadža pēdējā lapa, kur bija ārzemju karikatūras. Neiedomājami, cik tās bija asprātīgas! Tur bija tas virziens, par kuru man gribējās domāt.» Pēc augstskolas Bišofs sāka strādāt Dadzī, kur darbojās padomju laika zināmākie latviešu karikatūristi. Par viņu daiļradi Bišofam gan ir dažāds vērtējums. «Man bija interesanti, mani uzreiz labi pieņēma, kaut kādu naudu arī nopelnīju,» stāsta Bišofs. «Bija tēmu sēde, kad pirmo reizi atnācu uz redakciju pieteikt savas idejas. Kā viņi visi smējās! Es nedomāju, ka tēloja. Viņi palūdza, vai par samaksu varu savas idejas iedot arī citiem, lai viņi tās ilustrētu. Gunārs Cilītis kaut ko uzzīmēja ar manām idejām, arī Gunārs Vīndedzis. Cilītis bija ekskluzīvs mākslinieks, viņš nezīmēja karikatūras, bet mākslu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.