Vai vesels cilvēka mūžs ir pagājis, kopš nolikti automāti un nomazgātas asinis – Otrais pasaules karš ir sen nodzēsts ugunsgrēks
Un tomēr tas pamanās turpināties kā zemdega. Vai kā viltīgs vīruss. Hops, pēkšņi izrādās gana stiprs – ne jau lai nogalinātu, bet tomēr uzvandītu sāpes. Kara vairs nav, taču tā sekas un upuri nav noslēgts saraksts kā kritušo piemiņas plāksne kapsētā.
Ikdienā par to var nedomāt, varbūt tikai maija svētku laikā asinis uzkarsē kāds ziņu sižets. Taču gadās dzīves notikumi, kad netaisnības sajūta trāpa kā cauri desmitgadēm nomaldījusies lode.
Tā ir ar mazo latviešu puiku Austri Jāni Briedi. Viņa vecvecākus karš izdzina no savas sētas un Latvijas, vecākiem Diānai Laimai un Kārlim Atim lika kā citu valstu pilsoņiem uzaugt viņpus okeāna un padomju dzelzs priekškara, bet šogad Rīgā dzimušajam Briežu dzimtas turpinātājam iecirta sāpīgu pliķi – viņa dzimšanas apliecībā nav personas koda, vecāku tautība atzīmēta kā «nezināma» un Latvijas pilsonība nepienākas. Austra vecākiem dažādu apstākļu sakritības dēļ nav Latvijas pilsonības, kaut viņi atgriezušies uz dzīvi tēvzemē jau pirms sešiem gadiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.