Ainavu arhitekte Gundega Lināre stāsta, kā puķes sargā parkus, kāpēc gribas dārza rūķus un vai dabiskums ir vajadzīgs par katru cenu
Gundegas Lināres mītnē Ģertrūdes ielā istabās plaukti pilni ar grāmatām par ainavu arhitektūru un pasaules labākajiem dārziem. Tikai balkons tukšs, tur drīz «stādīšu atraitnītes, jo viņām priecīgas sejiņas». Pie sienas Lināres veidotais Tomsona terašu apstādījumu plāns. Viņas darbs ir arī Rīgas Kanālmalas parks. Lināre – viena no labākajām un zinošākajām ainavu veidotājām Latvijā, mācībspēks Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Ar viedokli viņa nepieslienas, neizpatīk.
Jūs projektējāt Rīgas kanālmalu. Vajadzēja daudz laika, lai Rīgas operas priekšā būtu puķes, nevis automašīnas.
Par to jāpateicas Andrejam Žagaram, mana nopelna tur nav nemaz. Mana ir kanālmala. Neizdevās tikai izcīnīt, lai 6.tramvaja galapunktā būtu bērnu rotaļlaukums. Biju iecerējusi tur novietot profesionālus šļūcamos no Zviedrijas, taču tika darīts viss, lai smilšu kastes vietā būtu alus dzirdinātava: rotaļlaukumu nejauši neielika tāmē, tur esot slikts gaiss. Muļķības – vispiesārņotākais gaiss ir ap Vērmanes dārzu, kur daudz sabiedriskā transporta un vēl ieplaka. Vienkārši toreiz kādam vajadzēja kanālmalā uztaisīt alus dzirdinātavu. Un visa Rīga var iet pupās.
Indivīda brīvība, demokrātiska valsts.
Politiķu pērkamība! Esot tāds Misters Divdesmit. Es taču nezināju, ka vicemēram Andrim Amerikam ir tāda iesauka – esot aizdomas, ka viņš pieprasa 20% no Rīgā īstenojamajiem projektiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.