Par brīvības ierobežojošo dabu • IR.lv

Par brīvības ierobežojošo dabu

3

Pirmkārt, apsveicu visus ar to, ka mūsu valsts joprojām ir brīva. Pirms 22 gadiem Latvijas Republika atguva neatkarību un mēs atguvām ticību, ka varam būt saimnieki savā Latvijā. Ieguvām teikšanu pār savu zemīti, skolām, likumiem, veselības aprūpi, mākslu, ražošanu un masu informācijas līdzekļiem. Tas bija ārkārtīgi saviļņojoši un patīkami, bet diezin vai tolaik daudzi apzinājās, cik lielu atbildību mēs uzņemamies, cīnoties par kāroto mērķi – neatkarības atjaunošanu. 

Ieguvām teikšanu. Bet – vai mums šajos gados ir bijis, ko teikt? 

Otrkārt, es aicinu aizdomāties par brīvības ciešo saikni ar atbildības jēdzienu, disciplīnu. Ar brīvības ierobežojošo dabu. 

Kad jūtamies apspiesti, kad mums neļauj darīt to, ko vēlamies, mēs pēkšņi ļoti skaidri spējam definēt savas vēlmes. Okupācijas gados savu uzplaukumu piedzīvoja virkne brīnišķīgu mākslas un mūzikas parādību, tāpat spēcīgā vienotības sajūta – tas viss ir bijis tādā intensitātē, ko jebkad vēlāk ir bijis neiespējami atkārtot. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu