Purvīša balvas laureāta Kristapa Ģelža izstāde Viela pārdomām ir kā labi režisēta filma
Man un maisiņiem ir sava vēsture. Bērnībā biju nedaudz apsēsta, krājot lielās, krāsaini apdrukātās kulītes no biezās plastmasas (un dubultu kārtu pie rokturiem!) par 20 kapeikām. Laimīga bija tā diena, kad dzimtās Madonas «unītī» dabūju tādu jaunu un svaigu. Mazos čabošos plastmasas maisiņus mazgāt un žāvēt gan, saprotams, man riebās, tomēr vajadzēja. Tad nāca tirgus ekonomika un īsts medusmēnesis – maisiņi bija visur, arvien vairāk, arvien skaistāki un par brīvu. Un nekādas mazgāšanas! Vēlāk, līdz ar apziņu, ka plastmasa tiek ražota no neatjaunojamiem resursiem un vidē nesadalās vairākus simtus gadu, sekoja nopietna krīze šajās attiecības, un es demonstratīvi uzmetu plecā auduma tašiņu kā zīmi zaļai pārliecībai. Šodien mani fascinē neskaitāmās iespējas, kā plastmasu pārstrādāt un dot tai otru dzīvi, un Kristapa Ģelža izstāde Viela pārdomām, kuru aplūkoju galerijā Māksla XO, manām attiecībām ar plastmasas maisiņiem deva jaunu kvalitāti.
Pasaulē tā sauktais trash art jeb māksla no atkritumiem nav nekas jauns, bet šī izstāde bija pirmais no Latvijā redzētā, kur ir ne tikai atkritumi, bet arī māksla. Autors ir kārtīgi plosījies ar plastmasas izejvielām – lielveikalu maisiņiem, melnajām remontu plēvēm, brūnajām plastikāta līmlentēm gan kā ar materiāliem, gan kā simboliem, un rezultāts ir pārsteidzošs. Jābrīnās par to, ko tik nevar dabūt gatavu no šāda materiāla, ņemot talkā melno marķieri, un par to, cik skarbs un jaudīgi ironisks stāsts par patērētāju sabiedrības spožumu un postu pastāstīts.
Lūk, darbs pa gabalu kā glaunas šokolādes kastes vāks, krēmīgi brūns fons ar tekstu zelta burtiem, bet, tuvāk pieejot, tas izrādās viens no visu laiku drūmākajiem dzejoļiem Latvijas vēsturē – Kā gulbji balti padebeši iet (atgādinājumam citāts: «…no saulainām lejām ir mirstīgais šķirts, tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā, kur dzelži un cirvji bez rimšanās klaudz, pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc..»), kas šeit satiekas ar Latvijas patērētāju augstāko kāpumu – glauno Sky lielveikalu maisiņiem -, un nosaukums Veidenbaums un More parāda, ka autoram nav svešas veiklas spēles ar zīmoliem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.