Trīs miljardi cilvēku pasaulē cieš no ūdens trūkuma, bet attīstītajās valstīs trešdaļu mājsaimniecībās lietotā ūdens vienkārši nolaiž tualetes podā
Ceturtdiena, 22.marts, ir Pasaules ūdens diena. Tā ir diena, kad pamatoti atgādināt par to, ka mūsdienās trešā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo dzeramā ūdens trūkumā. Ūdens trūkuma un tā izraisīto slimību dēļ ik gadu pasaulē mirst divarpus miljoni cilvēku. Tas nozīmē – pasaule kļūst par aptuveni vienu Latviju mazāka. Varētu domāt, ka ūdens problēmas mūs neskar. Latvijas saldūdens krājumu pietiks mūsu mazbērniem un viņu bērniem, taču ir lietas, par kurām vērts aizdomāties.
Lielāko postu ūdens sistēmās ir nodarījis tieši cilvēks. Kā spožs atgādinājums cilvēku tuvredzībai ir Arāla jūra. Pēdējos 40 gados piedzīvojusi dramatisku izžūšanu. PSRS vēlme kļūt par nozīmīgu kokvilnas eksportētāju un divu iztekošo upju Sirdarjas un Amudarjas lauksaimniecības teritoriju apūdeņošana noveda pie tā, ka ūdens daudzums piecus miljonus gadu vecajā Arāla jūras ezerā tagad ir samazinājies piecas reizes. Tās izžūšana ir pocess, kuru vairs nevar apturēt. Līdzīgs piemērs ir Čadas ezers Āfrikā un purvāju pazušana Irākas teritorijā.
Šādu cilvēku radītu traumu ūdens baseiniem nav trūcis arī Latvijā. Spilgts piemērs ir Inčukalna dīķi pie Rīgas, kurus Olaines ķīmiskā kombināta atkritumi pārvērta par sērskābes gudronu jeb ūdens atkritumu bedri. No dīķa piesārņojums nonāk artēziskajos ūdeņos un tālāk tuvējo māju akās. Līdzīgs padomju laiku stāsts ir par mazo upju iztaisnošanu, kad dižās impērijas gaišie prāti meliorācijas ideju vārdā sāka mākslīgu upju gultņu veidošanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.