Dramaturga Alekseja Ščerbaka lugu par leģionāriem pērn iestudēja Londonas Karaliskajā galma teātrī. Viņš karojis Afganistānā un uz karā notiekošo raugās citām acīm nekā mēs, kas neesam stāvējuši kaujas laukā
Pirms sešiem gadiem žurnālists Aleksejs Ščerbaks, sievas mudināts, ķērās pie lugu rakstīšanas. «Labi, es tev uzrakstīšu!» viņš sacīja. Un tapa Noķert apustuli. Lugu publicēja mūsdienu dramaturģijas izdevumā Krievijā. Tikko Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvojis Ščerbaka jaunākais darbs Tango ar Stroku par Rīgas tango karaļa komponista Oskara Stroka dzīvi.
Skaļākais dramaturga iestudējums ir par leģiona tēmu. Viņa lugu Piemiņas diena krievu jaunās dramaturģijas radošajā seminārā pērn rādīja Londonas Karaliskajā galma teātrī. Nākamgad ap 16.martu iestudējums gaidāms arī Latvijā Mihaila Gruzdova režijā. Intervijā Ščerbaks dalās pārdomās par leģionāru atceres dienu Latvijā, attieksmi pret karā notikušo un min – kā ar vēstures kolīzijām samierināties?
Vai 16.marts, jūsuprāt, ir pagātnes vai tagadnes jautājums?
Es domāju, tas ir nākotnes jautājums. Datums, kad sabiedrība katru gadu uzkarst, saspringst. Pāridarījumu datums. Veco zaldātu ir aizvien mazāk, bet cilvēku, kuri iesaistās šā datuma svinēšanā un protestos pret to, kļūst aizvien vairāk. Tā acīmredzot ir galvenā problēma un iemesls, kāpēc apgalvoju – šis datums ir valsts nākotnes jautājums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.