Zvēru zvaigznājs nav aizkustinoši stāsti par bērnības vasarām «laukos pie vecmāmiņas» un arī «īsta bioloģija» ne
Man nav tas gods pazīt Paulu Bankovski personiski, bet godīgi atzīstos (jo man ir daži draugi, kuri uzskata, ka latviešu autoru prozas lasīšana ir izniekots laiks un nauda), ka esmu pircis viņa grāmatas un lasījis tās ar baudu. Bija tāds stāstu krājums Skola – trāpīja desmitniekā, jo gandrīz visos stāstos galvenā varoņa vietā, mazliet piepūlot iztēli, varētu iedomāties sevi.
Stāsti par dzīvniekiem zināmā mērā ir vainīgi pie tā, ka pēc skolas izvēlējos studēt bioloģiju. Diezgan maz ir bijis grāmatu, kas manī izraisītu tik spēcīgu līdzpārdzīvojumu kā, piemēram, Ernesta Tompsona-Setona Koijotito (it īpaši gabals par lāčiem, raudāju toreiz briesmīgi), tāpēc ziņa, ka Paulam iznākusi jauna stāstu grāmata par dzīvniekiem Zvēru zvaigznājs, likās intriģējoša. Seši stāsti, «zvēru spektrs» diezgan plašs – no mitrenēm un kukaiņiem līdz zivīm, putniem un zīdītājiem. (Par «zvēriem» gan parasti sauc tos, ko biologi pazīst kā zīdītājus.) Piebilde uz vāka: «Pasakas pieaugušajiem.» Pasakas parasti ir ar laimīgām beigām, nodomāju, un šādi īsi stāsti jau parasti lasās viegli – tā arī bija, «izlasījās» vienā vakarā.
Pirmais, ko iedomājos, turot grāmatu rokā – droši vien būs asprātīgi un aizkustinoši stāsti par bērnības vasarās piedzīvoto «laukos pie vecmāmiņas», piemēram, draudzību ar kādu suni vai kaķi. Izrādās, tā vis nav. Nekādas «īstas» bioloģijas. Lai arī stāstu varoņi ir no dzīvnieku pasaules, stāsti ir par cilvēkiem un to tikumiem vai, ja gribat, – vājībām. Tāds savdabīgs mūsu, cilvēku, sabiedrības šķērsgriezums, atsegts no visādu dzīvu radību skatpunkta. Faktiski katra stāsta personāžus sazīmēsit savu līdzcilvēku vidū, varbūt viens otrs atpazīs sevi kādā dzīves situācijā, nu gluži kā krājumā Skola. Gan jau katram vīrietim ir nācies vismaz reizi dzīvē mirt no fiziskām un it īpaši morālām «pohām» pēc dzērumā notikušas mutes palaišanas un izgāšanās sirdsdāmas priekšā, kā tas notiek ar pirmā stāsta varoni – lecīgu kaiju jaunuli. Gan jau pazīstam kādu, kam bēdīgi beigušies laimes meklējumi, paļaujoties uz nezināmu, taču «ļoti ietekmīgu» starpnieku, kā nobendētajiem zivju bērniem stāstā Mis Nelaime. Starp citu, šis stāsts sākumā reāli nokaitina ar savām neskaitāmajām norādēm uz cilvēku sabiedrības norisēm un pat klišejām. Piemēram, izmeklēšanu veic – miniet trīs reizes – kura zivs? Glumais zutis, protams. Dusmas gan pāriet, kad saproti, ka Bankovskim tas viss ir «ar nolūku, nevis ar desu».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.