Pazīstamā tulkotāja Silvija Brice ir pārliecināta, ka tīmeklī var redzēt gan valodas noplicināšanos, gan stila ziedus, no kā var mācīties. Arī internetā cilvēki nav aizmirsuši idiomas vai sakāmvārdus, kas liekas jau sen zuduši
Silvija Brice latviski tulko pasaules literatūras šedevrus no vācu un angļu (retumis arī franču un poļu) valodas, bet pati ar saviem trim kaķiem dzīvo visai nomaļus no sabiedrības – Jūrmalā. Dzīvokļa sienas rotā gleznas, centrālajā no tām redzams čigāns ar neomulīgi zobgalīgu skatienu, mēnessgaismā spēlējam vijoli, plaukts ar porcelāna vāzēm, mazdēliņa bilde (viņš dzimis vienā dienā ar tulkotājas draugu un izcilo rakstnieku Ginteru Grasu) un, protams, piebāzti grāmatplaukti. Tulkotāja piekrita dalīties pārdomās par valodas jautājumu, kas atkal tik ļoti nodarbina mūsu valsts iedzīvotājus.
Kura bija pirmā grāmata, ko iztulkojāt?
Jāatzīst, ka tomēr pirmās laikam bija Ērika Marijas Remarka Mīli savu tuvāko un Agatas Kristi Rodžera Ekroida nāve. Sēžot ar saviem mazajiem bērniņiem mājās 1987.gadā, galīgs zaļknābis, aizpildīju laiku, kamēr viņi guļ. Biju nedabiski viltīga, ka tās izraudzījos – nekādas autortiesības nebija risinātas, nekādos plānos tās nebija, nebija nekādu priekšstatu, kā izdevniecības darbojas. Vienkārši Liesmai nosūtīju manuskriptus, viņi tās izdeva un mani pieņēma darbā.
Jūsu grāmatplauktos pamanīju daudz Patrīcijas Kornvelas bestselleru.
Esmu izlasījusi visu Kornvelu, no sākuma līdz galam. Netieku no viņas vaļā. Tās ir pīppauzes grāmatas. Ar krimiķiem es vēdinu galvu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.