Latvieša sniega sajūta, latvieša optimisms • IR.lv

Latvieša sniega sajūta, latvieša optimisms

8
Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Anda Burve-Rozīte

Režisore Laila Pakalniņa pabeigusi dokumentālo filmu Sniegs un sapratusi, ka slēpošana ir apliecinājums latviešu optimismam: ja tev nav kalnu, tu tos radi

Vilkt ārā Lailu no Jura Podnieka filmu studijas pagrabiņa, kur viņa montē, lai paēstu pusdienas, liekas pat piedauzīgi. Režisore ir tik pārņemta ar filmu, ka sazvanoties piedāvā turpat pagrabiņā arī aprunāties. Mājīgi. Skaņu slāpējošās sienas sargā no ārpasaules. Laila sarunas laikā daudz smejas. Joko. Kāds paspēj viņai piezvanīt un telefonā atskan Menueta Alvas zaldātiņi.

Ja režisore Laila Pakalniņa pati nebūtu kaislīga slēpotāja kopš bērnības, iespējams, viņa latvieša sniega sajūtai nepievērstu uzmanību. «Vienā brīdī pēkšņi sapratu, ka tajā ir kaut kas jocīgs,» viņa saka. «Sestdienu rītos redzi mašīnas ar slēpēm uz jumta, kas dodas uz Vidzemes pusi. Latvijas radio stāsta, ka kalnos pūš sniegu un tūlīt būs vaļā slēpošanas trases.» Ziema iestājas nevis tad, kad uzsnieg, bet kad latvietis izdzird – trasēs uz pilnu jaudu sākuši strādāt sniega lielgabali. Šoziem rosības kalnos nebija līdz pat janvāra vidum. Savā ziņā žēl, ka Laila savu Sniegu jau bija pabeigusi – šis gads filmai pievienotu labu daļu drāmas.

To, ka reiz taisīs filmu par latviešu slēpošanas kāri, Laila zināja jau sen. Bet pilnīgi skaidrs, ka tas jādara, kļuva 2007.gada ziemā, kad uz filmas skaņošanu Latvijā ieradās slovēņu aktieris Branko Završans – viņš Lailas Pakalniņas spēlfilmā Ķīlnieks spēlēja galveno lomu. «Mēs Branko pavadājām apkārt pa Latviju. Parādījām Rundāles pili, vēl ko tur, un aizvedām uz Žagarkalnu. Viņš uzaudzis Alpos, bijis slēpošanas instruktors. Visur Latvijā viņam patika, bet Žagarkalnā viņš beidzot izvilka fotoaparātu. Teica, te viss ir: kafejnīcas, reklāmas, instruktori, sniegs… bet kur ir kalns? Žagarkalnā ir tā, ka piebrauc pa līdzenumu, bet pats kalns ir lejā. Tu izkāp uz klaja lauka.» Slovēņu aktieris smējies: Latvijā kalni – tas ir kā ieskrieties, lai sāktu nobraucienu! Viss kā Alpos, tikai pāris kilometru garo trašu vietā – divsimt, trīssimt metru. «Tā nav ne mūsu traģēdija, ne komēdija, bet ir, kā ir. Tu jau nevari katru sestdienu braukt uz Alpiem. Un es sapratu, ka slēpošana ir apliecinājums latviešu optimismam: tev nav kalnu, bet tu tos radi,» – tā Laila.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu