Lieliskā izolācija

Lamanša šaurums nav tikai ģeogrāfisks jēdziens. Tā ir vienlaikus psiholoģiska un ekonomiska robeža, aiz kuras Lielbritānijas un jo sevišķi Anglijas iedzīvotāji sevi norobežojuši no notikumiem «Kontinentā». 

Tas attiecas arī uz eiro. Sarunās, kas noveda pie Māstrihtas līguma parakstīšanas 1992.gadā, Lielbritānija pieprasīja sev tiesības uz mūžīgiem laikiem saglabāt savu mārciņu, kuru anglosakšu valstu karaļi sāka lietot kā naudas vienību pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. 

Dānija un Lielbritānija ir vienīgās ES valstis, kurām nav pienākuma ieviest eiro, taču tas nenozīmē, ka tās to nevarētu darīt. Ir bijuši brīži, kad valdība Londonā ir izrādījusi zināmu interesi par iespēju iesaistīties kopējās valūtas projektā. 1990.gadā Konservatīvās partijas valdība iekļāva mārciņu eiro priekšgājējā – Eiropas Valūtas kursa mehānismā (ERM), kas noteica tās kursu pret citām Eiropas valūtām. Tomēr 1992.gada 16.septembrī spekulatīvu uzbrukumu rezultātā Lielbritānija bija spiesta atteikties no valūtas piesaistes. «Melnā trešdiena» nopelnīja Džordžam Sorosam vienu miljardu dolāru, un kopš tā laika mārciņas vērtību pret citām valūtām ir noteicis vienīgi tirgus. 

Tonija Blēra leiboristu valdība, kas bija pie varas no 1997. līdz 2007.gadam, apsprieda iespēju rīkot referendumu par iestāšanos eirozonā, taču tas tā arī nav noticis. Kopš tā laika eiroskeptiskais noskaņojums Londonā ir tikai pieaudzis, un pašreizējā Deivida Kamerona valdība paziņojusi, ka līdz nākamajām vēlēšanām šāds solis vispār netiks apsvērts (kaut arī Kamerona koalīcijas valdības partneri liberālie demokrāti atbalsta eiro ieviešanu). Jebkurā gadījumā Lielbritānija ar savu lielo budžeta deficītu un valsts parādu tuvākajos gados neatbilstu Māstrihtas kritērijiem. Savukārt aptaujas rāda, ka stabils vēlētāju vairākums ir pret. «Lieliskā izolācija», kā to dēvēja jau 19.gadsimtā, turpinās.