Aktierim Džordžam Klūnijam (50) šī ir ļoti ražīga kinobalvu sezona – viņš jau saņemis Zelta globusu par galveno lomu Pēcnācējos, un šonedēļ cīņu par Oskaru sāka gan šī, gan arī otra viņa filma Marta īdas. Taču kāds ikdienā ir Holivudas stilīgākais aktieris. Kas slēpjas zem Džordža Klūnija segas?
Vai kino vēsturē ir bijusi perfektāka zvaigzne par Džordžu Klūniju? Paskatieties uz viņu! Sēž savā mājā Holivudas kalnos: gaišas haki bikses, pieskaņotas zeķes, nospodrināti zābaki, zils polo krekls, sapņainas, šokolādes brūnas acis, plati pleci, taisna, baltu (bet ne pārspīlēti baltu) zobu rinda, cienījami iesirmi mati, pašpārliecināti sakrustotas kājas, nepiespiests smaids un rāmas pašpārliecinātības aura. Runājam par šo un to. Par politiķu kļūdām («Dzīvojam laikā, kad esam metušies stulbās galējībās, vājprāts kaut kāds!»), par kara zvērībām Sudānas reģionā Dārfūrā un par viņa divām jaunākajām filmām – politisko drāmu Marta īdas («Tā nav taisīta, lai to noskatītos pilnīgi visi, un es par to neuztraucos. Man nav vajadzības kļūt vēl slavenākam. Uztaisījām to par 12 miljoniem dolāru, tāpēc pat neliela peļņa mūs apmierinās») un melni izklaidējošo ģimenes drāmu Pēcnācēji («Ja to nenominēs Oskariem, es būšu šokā. Tā ir patiesi laba!»).
Patiesībā, klausoties viņā, ir ļoti grūti dzirdēt kaut ko citu, izņemot to, cik viss ir perfekti: gan pats, gan orbīta ap viņu. Šī māja, piemēram, nav vienkārši māja – tā izskatās kā karalisks galms ar basketbola laukumu un tenisa kortu, baseinu un tajā ierīkotu bāru, ūdenskritumiem, nerūsējoša tērauda grilu («Es protu izcept labu jēra cepeti. Esmu grilēšanas meistars!»), 3D kinozāli un firmas Louisville Slugger beisbola nūju, kas paslēpta zem saimnieka gultas – gadījumam, ja ierodas kāds nelūgts viesis (līdz šim nav gadījies). Vēl viņam pieder lepna 18.gadsimta villa Komo ezera krastā Itālijā, kur bieži tiek ielūgti slaveni draugi un kur iespējams pa taisno lēkt ūdenī no nama mūriem. Un vēl ir arī daudzās perfektās draudzenes – vienmēr skaistas, vienmēr slaidas («Man patīk tās – ar garām kājām»). Un kad pienāk brīdis, kad viņu ceļi pašķiras, tas notiek bez lieka trok-šņa un aizvainojuma pilniem komentāriem. Patiešām – tas viss kopā izskatās gluži neticami. Tik neticami, ka sāk šķebināt.
Un te viņš sēž, ar plaukstu gludina savas bikses un saka: «Es domāju, ka viens no lielākajiem aplamajiem pieņēmumiem par mani ir tas, kā es īsti dzīvoju savu dzīvi. Ka man visu laiku kāds pienes te aukstu, te karstu dvieli. Ka es visu laiku to vien daru, kā ballējos. Cilvēki domā, ka mana dzīve ir pilna ar pārmērībām, bet nekā tāda nav. Patiesībā viss notiek pavisam vienkārši.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.