Tam vajadzēja būt sapņu ceļojumam: ģimenēm, medusmēnešu pārīšiem un pensionāriem. Taču viss pārvērtās murgā. Šie ir vairāku pasažieru un apkalpes locekļu stāsti par to, kas notika liktenīgajā 13.janvāra vakarā ar kruīza kuģi Costa Concordia
Fernando Tofanelli, pasažieris. Izglābies
Restorānā Milano bija jau otrā vakariņu maiņa, kad apmeklētāji sajuta kuģa ietriekšanos rifā. Šajā divstāvu ēdamzālē uz 3. un 4.klāja, kas vienlaikus var uzņemt 775 viesus, glābēji vēlāk atrada pusi no bojāgājušajiem.
«Pirmā doma – notikusi kāda ķibele dzinējam, bet pēc mirkļa sajutām, ka kuģis sāk zvāroties no viena sāna uz otru,» atceras Tofanelli, kas vakariņoja kopā ar ģimeni un draugiem. No galdiem sāka slīdēt šķīvji, cilvēki klupa, jo grīda sasvērās vēl vairāk. Kliedzieni, absolūts haoss.
«Apkalpe vilcinājās līdz pēdējam brīdim, nelika kāpt glābšanas laivās. Tā rezultātā tika zaudēts dārgais laiks, un cilvēki panikā sāka lēkt ūdenī. Laivu nolaišana kļuva arvien grūtāka, jo kuģis sasvērās arvien vairāk. Izskatījās, ka daži cilvēki bija iesprostoti zemākajos stāvos. Pat no tās vietas, kur es atrados, varēja redzēt, ka ūdens iekštelpās ceļas arvien augstāk un augstāk. Aptuveni pēc stundas beidzot atskanēja kuģa taure, kas bija signāls, ka jākāpj laivās. Cilvēki cits citu grūstīja, daži vienkārši lēca pāri bortam. Visiem laivu nemaz nepietika, jo daļa no tām tika nospiestas zem ūdens, kad kuģis sasvērās. Par laimi, mēs bijām virs ūdens līmeņa. Izskatījās, ka apkalpes locekļi nemaz nemācēja iedarbināt laivu motorus, kad tās jau bija nolaistas ūdenī. Mūsu laivas stūrmanis vienkārši sēdēja pelēku seju, jo viņam nebija ne jausmas, kā rīkoties tālāk.» Viņu laiva līdz salas krastam tika pēc divām stundām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.