Populārās grāmatas Meitene ar pūķa tetovējumu Holivudas versiju skatījos ar neatslābstošu interesi
Stīga Lārsona grāmatu neesmu lasījis, jo gandrīz nelasu detektīvus, neesmu redzējis arī iepriekšējo – zviedru veidoto – filmas versiju. Neesmu sekojis galveno lomu aktieru izvēles kaislību publiskajiem atspoguļojumiem. Manas pārdomas par redzēto tapušas, nepārzinot sižetu un jebko saistībā ar Meiteni ar pūķa tetovējumu.
Vispirms filmas veidotāji, manuprāt, meistarīgi ir panākuši skatītāja neatslābstošu uzmanību vairāk nekā divu stundu garumā samezglotu, rūpīgi un gudri slēptu noziegumu atrisinājumam. Diez vai kāds, kurš nav lasījis grāmatu, filmas sākumā uzdrošināsies apgalvot, ka ir gatavs aizsteigties notikumiem priekšā un varonīgi paziņot – es zinu, kurš ir Herietas slepkava! Tā noteikti ir filmas mākslinieciskā vērtība. Galu galā izmeklēšanu veiks žurnālists Mikaels Blūmkvists (atveido Daniels Kreigs), kopš tā izdarīšanas pagājuši ir gadu desmiti. Policists to, ka nav spējis atklāt noziegumu, uzskata par sava darba liktenīgāko nespēju. Traģiskie notikumi attiecināmi uz Vangeru ģimeni ar plašu atpazīstamību ilgu gadu garumā. Jābūt kaut kam ļoti «piņķerīgam», lai nonāktu pie atrisinājuma, un tas varētu būt garlaicīgi.
Filmas temps un enerģija ir tāda, ka skatītājs nezinātājs tam tiek pakļauts, cenšas līdzdomāt risinājumus, bet tā īsti neizdodas. Vienīgais mierinājums ir tas, ka pēc tam nav nožēlas par to, jo arī viens pats žurnālists Blūmkvists (neskatoties uz līdzību ar Džeimsu Bondu) to nevar paveikt. Panākumi iespējami, tikai ja līdzās ir… meitene ar pūķa tetovējumu. Blūm-kvistam tāda ir, skatītājam laikam gan nebūs, man nebija.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.