Pirms 11 gadiem viens no savas paaudzes talantīgākajiem latviešu gleznotājiem Normunds Brūveris (40) negaidīti pazuda no Rīgas mākslas aprindām. Aizbrauca uz Ņujorku, pierādīja sevi un nu decembra sākumā atgriezās Rīgā ar vērienīgu personālizstādi laikmetīgās mākslas centrā kim? Spīķeros
Vēl joprojām sirreāli, – dzirkstoši smaidot, nedaudz kurzemnieciski apraujot vārdu galotnes, saka gleznotājs Normunds Brūveris. Bez manierīgas vārdu ekvilibristikas viņš tieši, dzīvi un no sirds mani iepazīstina ar slaveno Čilliju Villiju. Tipāžu, kurš dzimis Ņujorkā, saelpojies kultūras, politikas un intrigu megapolises pārsātināto gaisu, izzīmējies smalkās aprindās un nepaguris turpina rosīties Brūvera gleznās. Patiesībā Čillijs Villijs ir centrālais tēls visās Brūvera pēdējās desmitgades gleznās, bet par to nedaudz vēlāk. «Es domāju, ka rīdzinieki sapratīsies ar Čilliju. Latvija ir kļuvusi atvērtāka, zināšanu par pārējo pasauli ir vairāk,» man saka Normunds. Mūsu saruna notiek kim? biroja telpās tikai dienu pēc izstādes atklāšanas. Lai es kārtīgi iepazītos ar Čilliju un lai saruna nepārtrūktu, nejauši sastopot izbrīnītu, sen neredzētu paziņu skatienus, kas neslēpjoties jautā – vai tiešām tas ir Brūveris? Tieši pirms 11 gadiem decembra pirmajā dienās Normunds nopirka vienvirziena biļeti uz Ņujorku.
Toreiz talantīgā gleznotāja negaidītā nozušana samulsināja daudzus – Normunds tik tikko bija saņēmis respektablo Induļa Zariņa stipendiju, divās prestižās Rīgas centra galerijās ar pāris mēnešu intervālu bija atklātas spilgtas un studentam, lai arī maģistrantūras, neraksturīgi pārliecinošas personālizstādes. Sajūsminātas recenzijas un ārzemēs pārdoti darbi. Šķita, Aizputes Morisons (tā Brūveri akadēmijas gados iesauca kursabiedri – red.) savu vārdu Latvijas jauno gleznotāju listes augšgalā ir ierakstījis uz palikšanu. Bet te pēkšņi – klusums.
Es būšu Balderis!
Tā savā pirmās klases sacerējumā par mūžveco tēmu Kas es kļūšu, kad izaugšu liels rakstīja Normunds Brūveris. Pēc vairākiem gadiem, jau spēlējot skolas volejbola izlasē, Normunds sapratis, ka mākslas grāmatas un gleznas viņu interesē vairāk nekā uzvara laukumā. «Vispār jau nebija viegli. Toreiz visiem džekiem likās, ka zīmēšana ir tāda meiteņu padarīšana,» atceras Normunds un stāsta, kā pa kluso mājās mālējis bildes, kā skrupulozi pētījis krustmātes dāvinātos mākslas albumus un pats, no veciem žurnāliem izgriežot gleznu fotogrāfijas, veidojis savējos. «Man bija gadi piecpadsmit, kad tā pa īstam sapratu, ka vienīgais, kas mani interesē, ir māksla,» un, balsij nedaudz mainot toņkārtu, piebilst – pat tad, kad iestājies Liepājas lietišķajos, vecākiem dēla aizraušanās nešķita pārāk nopietna un vīrietim piemērota izvēle. «Krustmāte gan mani atbalstīja – visas mākslas grāmatas, kuras man toreiz bija, viņa dāvināja…»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.