Sods par meliem • IR.lv

Sods par meliem

2
Aivars Ozoliņš

Politiķiem jāmaina tradīcija krīzes reizēs stāstīt, ka viss ir kārtībā

Ažiotāža ap Swedbank parādīja sabiedrības nervozitāti par Latvijas finanšu sistēmas stabilitāti un bezatbildīgi vai apzināti ļaunprātīgi izplatītu baumu potenciāli postošo ietekmi uz šīs sistēmas normālu darbību. Taču redzējām arī šāda iespaida robežas. Pārfrāzējot slaveno teicienu par avīzi, ar kuru varot nosist politiķi, – ne jau jebko un jebkuru var nosist ar mobilo telefonu un tviteri. Patiešām stipru nevar. Un tas attiecas arī uz politiķiem, ne tikai uz bankām.

Banka Baltija 1995.gadā, Parex banka 2008.gadā un nupat Latvijas krājbanka sabruka vismežonīgāko baumu virpulī. Taču ne jau kāda mērķtiecīgi kaitnieciska dezinformācija tās sagrāva, bet gan pašu iedzimtais vājums, kas bija īpašnieku domāšanas un rīcības radīts. Pat visģeniālākā sabiedrisko attiecību kampaņa nebūtu novērsusi Aleksandra Laventa veidotās kriminālās finanšu piramīdas sabrukumu, jo šādas shēmas agrāk vai vēlāk, taču sabrūk vienmēr. Vienkārši tāpēc, ka nauda nerodas no nekā.

Tas attiecas arī uz Parex banku, kuras īpašnieki nebija parūpējušies par savu saistību nodrošinājumu gadījumam, ja ierastais naudas pieplūdums saruktu tik strauji, kā tas notika, sākoties globālajai finanšu krīzei. Arī Krājbankas īpašnieku ambīcijas (ja ticam, ka viņu nodoms nebija vienkārši izzagt banku un laisties) acīmredzot bija pārsniegušas pieejamos līdzekļus tiktāl, ka viņi bija stājušies veidot shēmas, lai radītu trūkstošās naudas esamības ilūziju.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu