Mēs un viņi • IR.lv

Mēs un viņi

4
Kaspars Zellis

Cilvēku, kas Latvijā bija gatavi riskēt ar savu un savu ģimenes locekļu dzīvību, lai glābtu ebrejus, bija maz 

Holokausta pētniecībā ir ierasts tālaika sabiedrību dalīt trīs grupās: šāvēji, glābēji un malā stāvētāji. Pirmās divas grupas ir minoritāras, bet tām saprotamu iemeslu dēļ pievērsta lielākā vērība. Trešā grupa – malā stāvētāji -, lai arī veido absolūto vairākumu, bijusi margināla problēma vēstures stāstos. Tomēr jautājums paliek: kāpēc sabiedrības vairākums vienaldzīgi noraudzījās uz līdzpilsoņu iznīcināšanu? 

Latviešu sabiedrību nevarētu dēvēt par antisemītisku: ebreju glābēju skaits varēja būt līdzvērtīgs šāvēju skaitam, nacisti nereti žēlojās, ka latviešu vidū neesot «pareizās» izpratnes par ebreju jautājumu. Ir ziņas par daudzu sabiedrības locekļu pretdarbību nacistu okupācijas sākumposmā izdotajiem pretebreju rīkojumiem. Tomēr cilvēku, kas bija gatavi riskēt ar savu un savu ģimenes locekļu dzīvību, lai sniegtu palīdzību iznīcināšanai nolemtajiem, bija maz. Vai par to mēs šodien esam tiesīgi viņus vainot? Godīgi būtu jāatbild uz jautājumu: vai šādu dilemmu izskatīja sabiedrības vairākums? Domāju, ka ne. Kāpēc ebreju slepkavošanu bija jācenšas slēpt no vācu vai nacistu okupētās Rietumeiropas sabiedrības, turpretī Eiropas austrumos, tajā skaitā Latvijā, viņus varēja nogalināt, nebaidoties no iedzīvotāju reakcijas? 

Genocīda pētnieks amerikānis Ervīns Staubs savulaik izvirzīja koncepciju par t.s. sarežģītā dzīves stāvokļa efektu, kas rodas sabiedrībām apstākļos, kad tiek demontēta ierastā sociālā struktūra, ekonomiskā dzīve, sociālās paražas, kad tiek zaudēta politiskā elite, kā rezultātā rodas sabiedrības vitalitātes apdraudējuma sajūtas. Šādos apstākļos kopienas var sākt asociēt citas etniskās grupas kā ienaidniekus, uzliekot tām vainu par jauno situāciju. Padomju pirmais okupācijas gads faktiski ir šādas koncepcijas hrestomātisks piemērs. Nacistu propaganda vainu par notikušo uzvēla ebrejiem, apgalvojot, ka tieši viņi ir gribējuši iznīcināt latviešu tautu, lai īstenotu savu «pasaules sagrābšanas plānu». Mistificētie ebreju tēli – Latvijas valstiskuma kaprači, padomju varas elites pārstāvji, čekas rīkļurāvēji un slepkavas – kļuva par nacistu radītās propagandas paradigmas par Baigo gadu pamatelementiem. Šī nacionālsociālistu radītā nesenā latviešu pagātnes konstrukcija, ko nemitīgi aktualizēja un atgādināja sabiedrībai, bija efektīva. Tā ietekmēja gan šāvējus, kuri pēckara tiesas procesos attaisnojumu meklēja Baigā gada notikumos, gan arī sabiedrību, kas vairākumā gadījumu vienaldzīgi noraudzījās uz nacistu īstenoto «ebreju jautājuma risināšanu». Daudzi latviešu tālaika politiskās un kultūras elites pārstāvji nevis novērsās no saviem «atbrīvotājiem», bet izvēlējās sadarbības ceļu, cerot uz neatkarības atgūšanu. Un neviens neuzdeva jautājumu, cik ētiski šo iluzoro neatkarību ir gaidīt no režīma, kas nogalināja 70 tūkstošus bijušo šīs valsts pilsoņu. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu