Rēzijas Kalniņas atveidotajā Marlēnā mēs ieraugām leģendāro Dītrihu kā sievieti, vampu, dīvu, orhideju. Arī kā humānisti un brīvu cilvēku
Mūzikls Marlēna Dailes teātrī ir atnācis kā ilgi gaidīts notikums, un arī tā pirmizrāde pagājušajā nedēļā bija tik atbilstoši pieskaņota izdevniecības Žurnāls Santa 20 gadu jubilejai, ka šķiet – citādi nemaz nevarētu būt.
Raimonda Paula, Leona Brieža, Evitas Mamajas un režisores Ineses Mičules veidotais mūzikls ir stāsts par Marlēnu Dītrihu, viņas talantu un vīriešiem… vai arī – stāsts par Rēziju Kalniņu, viņas talantu un, jā, viņas vīriešiem – Žanu Gabēnu, Ērihu Mariju Remarku, Ernestu Hemingveju, Raimondu Paulu. Tie tikai daži, jo Marlēnas mīlošā sirds bija daudz plašāka. Nu, labi, mēs zinām, ka bija arī sievietes. Skan divdomīgi? Aizejiet uz izrādi!
Un tomēr runāt tikai par Marlēnu Dītrihu un viņas vīriešiem (vai sievietēm) būtu tas pats, kas par viņas radīto, nu jau ikonisko Zilo eņģeli, bālo sfinksu un sievieti vampu ar slavenajiem iekritušajiem vaigiem, nepateikt neko. Ir jārunā par sievieti kā mūžam neizdibināmu tēlu, ko ģeniāli, jā, es nebīstos šā vārda, mums Dailes teātra izrādē atklāj aktrise Rēzija Kalniņa. Ir patiešām apbrīnojama spēja vienas izrādes laikā tik meistarīgi pārvarēt gadus un nepazaudēt mūžīgo mīklu. Viņa sāk kā novecojusi, miegazāļu, alkohola un kāju slimību nomocīta, taču nebūt ne pielūdzēju aizmirsta būtne. Tad – draiskā, jaunā Lola Lola. Tad Zilais eņģelis uz Paula klavierēm. Un tā līdz galam – līdz skaisto balsi, stalto stāju, jaunību un lomas, taču ne sievišķību un seksapīlu zaudējušai dīvai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.