Dzeloņcūka ēda māju. Tās saimnieks Uldis par to ļoti satraucās
«Prasīju, kāpēc viņa ēd manu māju? Vai meklē sāli, kas ir finierī?» Roze atceras savu pirmo sastapšanos ar dzeloņcūku. Radās vēlme dzīvniekus izprast. Latviešu izcelsmes zinātnieks tolaik bija 34 gadus vecs. Nopircis 35 ha zemes netālu no Ņujorkas, viņš gribēja «piedzīvot dabu». Roze strādāja par bioloģijas pasniedzēju, bija sarakstījis vairākus mācību materiālus studentiem. Uldis Roze ir dzimis Rīgā 1944.gadā. Būdams sešus gadus vecs, devās bēgļu gaitās. Pēdējoreiz Rīgā viesojās pirms diviem gadiem. Tagad Roze ir pensijā, viņam ir trīs bērni – katrs dzīvo savā Amerikas malā.
Dzeloņcūkas lielākoties mīt Dienvidamerikā, mazāk to ir Āzijā un Āfrikā. Amerikas dzeloņcūkas Roze pētīja sadarbībā ar profesoriem no ASV, Kanādas un Brazīlijas. Zinātnieki tās ķēra, pētīja viņu adatas un dziedzerus ar elektromikroskopiskām un ķīmiskām metodēm. «Dzeloņi ir smalki «iebūvēti». Āzijas un Āfrikas dzeloņcūkām adatas ir asas kā šķēpi. Amerikā tikai vienai sugai adatas ir mazākas un to galos – atskabargas. Ja cūciņas sakaujas, viņas māk adatas sev izvilkt, taču, ja tās trāpa sunim, – traki.»
Kā aizsargāšanās brīdinājumu cūkas vispirms no adatām raida smaku. «Izpētījām, ka tā ir divu veidu: viena līdzīga kokosrieksta aromātam, otra – kā dzeloņcūkai. Es mežā varu saost dzeloņcūku!» Dzeloņcūkas rāpjas kokos un bieži vien no tiem arī nokrīt, tādējādi sevi savainojot ar dzeloņiem. Roze izpētīja, ka cūkas nesaķer infekcijas tāpēc, ka dzeloņos ir antibiotikas. «Reiz man plecā iedūrās adata un sāka zem ādas ceļot. Lekcijas vidū jutu, ka tā spraucas ārā no rokas, ap trīsdesmit centimetru tālāk no vietas, kur tā iedūrās.» Roka bija vesela, jo adata saturēja antibiotikas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.