Maksims Margoļins parakstījies par krievu valodu kā otru valsts valodu, Žanna Jeļisejeva to nedarīs, jo parakstu vākšanu uzskata par politisko atriebību
Gribētu, lai jūs uzrakstāt, ka esmu zaudētājs, – saka Maksims Margoļins, sēžot pie galda savā ķirurga privātpraksē. Iebilstu. Atradies nu zaudētājs, ja siena noklāta sertifikātiem un pēdējais klients aizgājis vēlu vakarā. «Es pazaudēju savu valsti. Padomju Savienību,» saka Margoļins.
Maksims piedzima 1964.gadā Liepājā, krievietes un ebreja ģimenē. Ļeņingradā, tagadējā Sanktpēterburgā, ieguvuši diplomus ūdenstransporta inženierijā, abi tika nosūtīti strādāt uz Liepājas ostu. Tas bija 1957.gads, kad «viņi okupēja Latviju», ironiski nosmej Maksims. Gadu vēlāk Margoļiniem piedāvāja darbu Rīgā. Maksims pabeidza vidusskolu, tad medicīnas studijas, sāka strādāt. «Un tad sākās nacionālais uzbudinājums. Atmoda. Uzvara. Revolūcija.» Maksims nebija aktīvs līdzjutējs. Raudzījās, kas notiks. Pēkšņi viņam bija cits statuss – nepilsonis. Kad 1995.gadā Margoļins stažējās Francijas pilsētā Kalē pie Lamanša un gribēja aizbraukt uz Lielbritāniju, viņu nelaida. Nepilsonis. Vajagot vīzu. «Man bija baigās dusmas. Nevaru būt pilsonis, kaut nodokļus maksāju un ārstēju cilvēkus, tajā pašā laikā tāds statuss pienākas lauku deģenerātiem un dzērājiem, kādus pulkiem redzēju, uz barikādēm aizsargājot Rīgu no neesošām bruņumašīnām. Redzēju, kā viņi dzēra šņabi un čurāja visos «podjezdos». Abidna!* (Maksims uzsit uz galda ar plauk-stu.) Man gan nav uz ko apvainoties, jo esmu zaudētājs. Esmu svešā valstī, kurai neesmu vajadzīgs. Tā mani pacieš.»
Nu, duraks!
Ja reiz zaudētājs, tad zaudētājs. Jādzīvo, kā jaunā vara pavēl. Maksims nolika naturalizācijas eksāmenu, iemācījās himnu un kļuva par pilsoni. Ieguvumi? Brīva pārvietošanās. Par to Maksims būs pateicīgs valsts varai mūžīgi. Situācija gan patlaban esot līdzīga kā 90.gadu sākumā, kad lētāku preču meklējumos bija jādodas ārpus valsts. Vēl nesen Maksims uz konferenci Hamburgā brauca ar automašīnu, lai piepirktu to pilnu ar autiņbiksītēm, mazgāšanas līdzekļiem un cukuru. Tur tas maksā 45 santīmus kilogramā. «Referendumus te grib rīkot. Būtu labāk padomājuši, ko darīt, lai cukurs Latvijā nemaksā astoņdesmit santīmu. Spriedīs tagad, kurš kuram un ko izdarīja 1945.gadā,» aizkaitināti saka Margoļins.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.