Spēja aizņemties par pieņemamām likmēm noteiks, vai valsts ir stipra vai slima
Bila Klintona ietekmīgais politiskais padomnieks Džeimss Karvils drīz pēc sava šefa ievēlēšanas par ASV prezidentu teica: «Man kādreiz likās – ja tiešām notiek reinkarnācija, es vēlētos atdzimt kā prezidents vai pāvests, vai beisbola zvaigzne. Bet tagad es vēlētos atgriezties kā obligāciju tirgus. Tas var iebiedēt un uzspiest savu gribu ikvienam.»
Šo patiesību pagājušajā nedēļā skaudri izjuta Itālijas ilggadējais premjerministrs Silvio Berluskoni. Kad procentu likmes par Itālijas desmit gadu valsts obligācijām sasniedza 7%, Berluskoni valdība krita. (Tāpat kā privātajos aizdevumos, augstākas procentu likmes par valsts parādzīmēm jeb obligācijām atspoguļo lielākas aizdevēju bažas par kredītņēmēja spēju atdot parādu. Pēdējo divu gadu laikā tirgos nostabilizējies uzskats, ka 7% ir līmenis, virs kura eirozonas valsts vairs nevar atļauties aizņemties naudu tirgos un tāpēc ir spiesta vai nu bankrotēt, vai lūgt starptautisko aizdevēju palīdzību.)
Turklāt tirgus uzticības zaudēšana nodarbina ne tikai Itālijas politisko un finanšu eliti. Kā ziņo Bloomberg, valsts iedzīvotāji un mediji ir kļuvuši apsēsti ar rādītāju, kurš līdz šim nodarbināja gandrīz tikai obligāciju tirgotājus, Finanšu ministrijas darbiniekus un ekonomistus. «Kas ir spread?» Bloomberg korespondentam atvaicā 76 gadus vecs Milānas pensionārs, kurš gatavs nosaukt tikai savu vārdu – Pepino. «Tā ir atšķirība starp procentu likmēm, kuras maksā dažādas valstis. Kā tas var būt, ka mēs maksājam 6%, bet Vācija 2%? Tas rāda, ka Itālija ir slima. Kad valsts ir stipra, spread samazinās.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.