Nesen sanāca diskutēt ar kādu sirmu kungu, kurš pavaicāja, vai visai pasaulei nav pienācis laiks atzīt, ka vislabākā politiskā un ekonomiskā iekārta ir «sociālisms tā kā Ķīnā»
Nebiju gatava runāt visas pasaules vārdā, nedz arī ieslīgt sociālisma definīciju strīdos, tāpēc atbildēju īsi. Nē, es labāk izvēlos sistēmu, kurā interneta meklēšanas rezultātus nosaka anonīms algoritms, nevis gādīga valdība. Izvēlos iespēju izvēlēties. Kaut arī izvēles sagādā tik sasodīti daudz galvassāpju, tās rada ļoti daudz prieka.
Piemēram, viens man būtisks izvēles prieks ļoti personiski saistās ar Ir. Īstenībā tas ir milzīgs izvēļu vienādojums, taču galu galā to var reducēt uz «klikšķi», satikšanās prieka sajūtu brīdī, kad kāds brīvs cilvēks ir izvēlējies Ir.
Lūk, te viens «klikšķis» jeb lasītāja atsauksme, kas iepriecināja pirms dažām stundām Twitter tīklā: «He, mani palaida pa priekšu pie daktera, jo cilvēks gribēja pabeigt izlasīt @irLV rakstu, ko iedevu/ieteicu izlasīt.» Vai arī cits, drusku no šausmu filmu estētikas: «Šonakt sapņoju, ka @irLV nav nekur un vairs neiznāks. Bija bēdīga sajūta. Pamodos – viss kārtībā.» Reizēm iztēlojos šos brīvo izvēļu «klikšķu» simtus un tūkstošus kā Ir kosmosu, kurā visu laiku iedegas kāda jauna zvaigzne.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.