Grūti

Pirms pusotras nedēļas sprādziens Mālpils novada Upmalu ciema daudzdzīvokļu namā atņēma dzīvību pieciem cilvēkiem un bez pajumtes atstāja visus pārējos iemītniekus. Kas ar viņiem notiek? 

Nedēļas nogalē Upmalu ciems, desmit minūšu brauciena attālumā no mazās, dzīvīgās Mālpils, šķiet iesnaudies dabas melanholiskajā pelēkumā, kas oktobra vidū skauj galveno un, kā nezinātājam šķiet, vienīgo ielu ar dažiem baltu ķieģeļu daudzdzīvokļu namiem un privātmājām ar krāsns siltumā aizsvīdušiem logiem, kas no ceļa šur tur redzamas slapjajā, izbalējušajā zālē. Tālumā neliels rūpniecisks komplekss, kur, kā vēlāk izrādās, agrāk strādājusi liela daļa vietējo. Klusums un tukšums ciematā mulsina. 

Sagruvušo trīsstāvu ēku, kas redzēta televīzijas ziņās un interneta portālos, viegli atrast – tā atrodas pašā aizmigušā ciemata viducī. Atgādina putnu, kurš izpletis spārnus, bet ķermeņa – nav. Abas malējās nama sienas ar dzīvokļiem saglabājušās tikpat kā neskartas. Sprādziena vilnis sašķaidījis logu stiklus, bet caurajās logu ailās vīd cilvēku iedzīve. Uz virtuves palodzes pirmajā stāvā redzams neskarts patvāris, dzīvojamajā istabā – tumšbrūna sekcija ar tukšiem plauktiem. Tās saturs, tāpat kā citu 18 dzīvokļu mantas, izgāzts kaudzēs pie nama ieejas un aizmugurē. Krustu šķērsu zābaki, gultas pārklāji, rotaļlietas, trauki un grāmatas, dokumenti. Uzlūkot šo lietu kakofoniju ir neērti, it kā uz āru būtu izvērsta cilvēka dvēsele, kas pret paša gribu pēkšņi visiem kļuvusi redzama. 

Brīdī, kad liekas – šajā ciematā neviena nav, no sabrukušā nama veselā spārna atskan vīriešu balsis un durvju klaudzoņa. Tēvs un dēls Paluhini. Liktenīgajā naktī uz 16.oktobri, kad jau lēnām ausa gaismiņa, visi bija mājās un gulēja, viņu kaimiņu dzīvoklī atskanēja sprādziens. Apdullinošais troksnis, kas izklausījās pēc auto ietriekšanās nama sienā, augšā uzrāva Paluhinu vecāko ar sievu, pēcāk arī dēlu. Mazdēls turpināja mierīgi snaust, trokšņa iespaidā mazliet sagrozījies uz stūra dīvāna, pār kuru bira stikli.