Septembra beigās, kad tika nosaukti Londonas olimpisko spēļu lāpas nesēji no Latvijas – tulkotāja Ieva Liepiņa no Rīgas un sporta skolotājs Aivars Čaklis no Ventspils novada -, Ieva nodomāja: vēl viens interesants notikums manā dzīvē!
Viņai ir stalta stāja, atsperīga gaita. Lieliska fiziskā forma. Fakts, ka vēl pirms dažiem gadiem Ieva kopā ar meitām dejojusi Dzirnās, aizraujas ar riteņbraukšanu un orientēšanās sportu, neizbrīna. Taču ne tāpēc Ieva tika izraudzīta konkursā, kura devīze bija: piedalās ikviens, kurš ikdienā tiecas paveikt vairāk, nekā no viņa gaida! Ievu pieteica māsa. Sievietes dzīvesstāsts ir par to, kā pārvarēt sevi. 2006.gada augustā Ieva kopā ar dzīvesdraugu Jēkabu iekļuva smagā avārijā: abus riteņbraucējus ar mugursomām plecos grāvī ietrieca kravas auto. Reanimācijā Ievai konstatēja iegurņa lūzumu, no gūžas izsistu kāju, lauztus kakla skriemeļus, lāpstiņas, ribas, kas bija sadūrušās plaušās, liesas plīsumu. Prognoze bija bēdīga. «Sākumā varēju pakustināt tikai rokas, pēdas un sejas muskuļus,» atzīst Ieva. Pirms notikušā viņa aktīvi sportoja, dejoja. Strādāja vides aizsardzības jomā. Audzināja divas meitas. Un bija laimīga kopā ar Jēkabu. Pirms sastapa viņu, Ieva bija piedzīvojusi gan šķiršanos, gan vienatnes periodu. Ar Jēkabu šķita neticami, ka tik saskanīgi diviem cilvēkiem var ritēt dzīve. Pēc avārijas abi nokļuva dažādās slimnīcās. 17 dienas viens otram sūtīja uzmundrinošas īsziņas. Tad Jēkaba vairs nebija.
Daudz grūtāk kā ar nevarīgo fizisko ķermeni Ievai nācās samierināties dvēseliski. «Likās, ka dzīvei vairs nav krāsu,» viņa stāsta. «Lai ko darītu, nekam nav jēgas.» Soli pa solim viņa ar ģimenes un draugu atbalstu piecēlās no slimības gultas. Sākumā mācījās slieties uz elkoņiem, pagriezties uz sāniem, nostāties četrrāpus. Pēc mēneša piecēlās kājās, atsāka staigāt. Ieva bija zaudējusi muskuļu masu, pusi matu, viņa svēra tikai 45 kilogramus. Ar neatlaidību un gribasspēku sieviete panāca, ka gada laikā atjaunojās visas fiziskās spējas. Ieva atsāka braukt ar riteni. Devās pārgājienos, piedalījās sacensībās. Dabūja jaunu darbu: tulko dokumentus ES struktūrām.
Emocionāli tikusi traģēdijai pāri? Pagājuši pieci gadi, Ieva lēnītēm atgūst prieku par visu. «Jautrībai jābūt, citādi es nepiedalos, – teica Karlsons,» viņa padalās ar savu moto. «Man ir rokas, kājas, galva uz pleciem, mājas, talantīgas meitas, brīnišķīgi vecāki, labs darbs, forši kolēģi, interesanti notikumi,» – tā Ieva. Tik daudz, kas ikdienā cilvēkiem šķiet pārāk pašsaprotams, lai priecātos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.