Kamēr eirozonas valstis strīdas, ekonomiskās problēmas padziļinās
Nav racionālu iemeslu pirkt zeltu. Tā industriālais pielietojums ir visai ierobežots. Zelta īpašnieks nesaņem ne dividendes kā no akcijām, ne procentus kā no obligācijām. Naudas noguldīšana bankā rada ienākumus, bet zelta droša glabāšana nozīmē tikai papildu izmaksas.
Vienīgais iemesls pirkt zeltu ir emocijas. Tas ir skaists, tas nerūsē un ir relatīvi rets. Kopš aizvēsturiskiem laikiem zelts ir spēcīgi piesaistījis acis un sirdis, bet kāda cilvēces kopējās zemapziņas īpatnība noteikusi, ka gandrīz visās zemēs un kultūrās zelts kļuvis ne tikai par iekāres objektu, bet arī par vērtības mēru. Dārgākās monētas vienmēr kaltas no zelta, un līdz 1971.gadam, kad ASV atteicās no «zelta standarta», attīstītās valstis (ne vienmēr veiksmīgi) centās sevis izlaistās papīra naudas vērtību garantēt ar zelta rezervēm.
Taču patiesībā šī sistēma nebija ne vairāk, ne mazāk uzticama par tīro papīra naudas sistēmu, kura valdījusi pasaulē pēdējos 40 gadus. Abas balstās tikai un vienīgi uz lielas cilvēces daļas brīvprātīgo un savā ziņā iracionālo savstarpējo «vienošanos», ka ir kāda lieta – vai tas būtu zelts, ASV dolārs vai raibi gliemežvāki un stikla pērlītes -, kuru gandrīz jebkuros apstākļos citi cilvēki būs gatavi uzskatīt par vērtību un pieņemt apmaiņā pret precēm un pakalpojumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.