Kad svētdien, 1991.gada 18.augustā, kompartijas «stingrās līnijas» piekritēju elite devās uz Krimu, lai piedāvātu PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam atkāpties vai izsludināt valstī ārkārtas stāvokli, viņu mērķis bija «atjaunot kārtību». Sastiprināt pa vīlēm šķīstošo padomiju ar 250 tūkstošiem rokudzelžu, kurus augusta puča rīkotāji lika no Pleskavas rūpnīcas atgādāt uz Maskavu iespējamo protestētāju arestēšanai
Kad pēc dažām dienām nesekmīgā puča vadoņi devās uz Krimu vēlreiz, lai nolūgtos Gorbačovam, prezidents atteica audienci, un 22.augustā, atgriežoties Maskavā, arestēti tika viņi paši. PSRS sabrukšana, ko ortodoksālie komunisti bija centušies novērst, uzņēma neapturamu ātrumu. Viņu sunītais liberalizētājs Gorbačovs tomēr atkāpās – pēc dažiem mēnešiem, 1991.gada 25.decembrī, tikai pašas PSRS tad vairs nebija.
Pučs izgāzās, PSRS sabruka. Bet – vai tas automātiski nozīmē, ka izdevās neatkarība?
Nē, padomju «māsas», kuras 1991.gadā atguva vai ieguva brīvību, ir rīkojušās ar to ļoti atšķirīgi. Cik vien atšķirīgi var būt demokrātiska parlamenta kašķi no pilsoņu kara haosa, inovatīva modernu IT produktu jaunrade no mūžvecu izrakteņu izpumpēšanas vai bezmaksas Wi-Fi pārklājums no armijas apsargātām pasaulē dārgākajām publiskajām interneta piekļuves vietām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.