«Būt pašiem, nevis mākslīgi pieslīpēties, lai neviens neiesit un neko nepārmet,» – Ilze Sperga (33) cīnās, lai latgaliešu valodu varētu apgūt skolās. Ilze arī izdevusi latgaliešu pasakas un veido ietilpīgu datu bāzi latgaliešu valodā
Latgalieši ir divējādi – tie, kuri ņaud, un tie, kuri saka «ir juodora», taču tā arī neko nedara. Ja arī izdara, tad paveiktajam trūkst kvalitātes. Bet tas nekas – latgalietis pirks latgaliešu izdoto grāmatu, lai arī tā ir švaka. Tāds ir Rīgā dzīvojošās un strādājošās viļānietes Ilzes Spergas novērojums. Viņa cīnās par Latgales kultūras saglabāšanu, tajā pašā laikā var pateikt: «Ne jau vienmēr mūzika būs laba, ja dziesma ir latgaliešu.» Viņai nepiemīt latgaliešiem raksturīgā savas vietas slavināšanas mānija, kas robežojas ar bravūru. Tieši Ilzes veselīgais kritiskums ir iemesls sarunai. Laikā, kad Latgale ir aktuāla, jo drīzumā Aglonā būs Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki.
Līdz ar to pirmais, par ko vēlos ar Ilzi parunāt, ir katoļu būšana. Manuprāt, kardinālu Jāni Pujatu vajadzētu likt mierā, jo viņa viedoklis nav laicīgs, atkārtojas un neiedvesmo. Ilze piekrīt, ka Pujats jau kļuvis par tēlu antikatolicisma propagandā, klišeju tiražēšana turpinās. «Kāpēc mazos lauku kapusvētkos mācītājs runā par homoseksuālismu un prezervatīviem? Ja mani tas interesē, izlasīšu internetā. Prezervatīvi attiecas uz manu ķermeni, kāds tiem sakars ar to, kas būšu pēc nāves? Uz baznīcu eju pacelties virs ikdienas, taču ikreiz «uzmočī» par to pašu veco. Vēl sirreālāku konkrēto dievkalpojumu padarīja radiniece Matilde, kura lamādamās un saviebusies ar zilu izolācijas lenti un lupatām aptītu kruķi baznīcas vēsumā ielīdušam sunim krāva pa muguru, sakot: «Pašol, satans!» Suns, kaukdams un nagiem skrapstot, izlidoja pa durvīm tieši tad, kad mācītājs kā uz kāzām uzcirtušos un iestērķelētos kapusvētku dalībniekus sunīja par geju laulībām.
Komentāri nav jālasa
Ilze dzimusi Varakļānos, vidusskolu beigusi Viļānos. Tieši tur viņa sāka «blogot» – rak-stīja publisko dienasgrāmatu par notikumiem skolā, un klade ceļoja pa klasi. Kad bija izlasīta klasē, sāka ceļot pa skolu. Bez skolotāju cenzūras. Pēcāk sāka publicēt portālā Draugiem.lv. Sākotnēji latviski, tad latgaliski. «Tas bija izaicinājums: uzrakstīt latgaliski un paskatīties, kas notiks. Izrādās, spēj saprast arī tie, kuri nav latgalieši. Turklāt, rakstot latgaliski, tekstā nav tik daudz poētisma un salkanuma kā latviski.» Dzeju Ilze gan sākusi rakstīt latviski un 16 gadu vecumā braukusi uz Rīgu, kontaktējusies ar topošajiem rakstniekiem. «Laikus tiku prom no tās kompānijas. Nesapratu, ko viņi var padsmit gadu vecumā cepties par dzīves jēgu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.