Es esmu norvēģis

Kad ASV prezidents Džons Kenedijs ieradās padomju varas un gara aplenktajā un no visas pasaules izolētajā Rietumberlīnē, viņš sacīja leģendāros vārdus: «Es esmu berlīnietis.» To sakot, viņš atteicās no savas līdzšinējās identitātes un pilnībā pievienojās izolētajiem un apspiestajiem, atzina sevi par vienu no tiem, kurus kā nezāles vēlējās izravēt komunistiskā Austrumvācija

Kad atklājās, ka Oslo šāvējs sevi internetā ir apzīmējis kā konservatīvu kristieti un kā šāds kristietis viņš ir gadiem ilgi plānojis un tagad realizējis savu šaušalīgi ļauno nodomu, nogalinot daudzus desmitus nevainīgu (un kas mainītos, ja viņi būtu «vainīgi»?) cilvēku, tad pirmā doma ir tieši šāda – ja tāds ir «Kristus», kādu par savējo redz šis šāvējs, tad – jo tālāk no šāda «Kristus», jo labāk. Ja viņš saka – es esmu konservatīvs kristietis, tad es tāds neesmu. Ja viņš saka – es esmu kristietis, tad es neesmu. Ja viņš saka – es ticu, tad es neticu. Jo viņa Dieva «bilde» tik bezgalīgi atšķiras no manējās… Manu kristietību no šī šāvēja kristietības šķir tieši tāds pats attālums kā viņa upurus no tā, kas viņus nogalināja. Citiem vārdiem, viens šāviens, viena krustā sišana, viena linča tiesa. 

Evaņģēlijā Jēzus stāsta līdzību par kviešiem un nezālēm. Tas ir stāsts par to, ka kāds cilvēks savā laukā iesēja kviešus, bet tad naktī atnāca ienaidnieks un iesēja nezāles. To redzot, pirmā vēlme bija iet un lauku izravēt, taču Jēzus aicina – lai aug kopā, jo mēs, nezāles ravēdami, varam iznīcināt arī kviešus. Visbēdīgākais ir tas, ka esam tik veikli citus tiesāt un izvērtēt. Mēs – un ne jau tikai šis šāvējs – ķeramies pie savām izkaptīm, jo mēs taču «zinām», kas ir kvieši un kas – nezāles. Bet drīz vien… stāvam pie nomīdītiem kviešiem, kam neesam ļāvuši izaugt un nest augļus. Jo, iedomājieties tikai, mēs nezinām! Mūsu vērtējums – nepareizs. Tur, kur mēs domājam, ka nekas labs nevar izaugt, var notikt pilnīgi pretēji. 

Teoloģe un mācītāja Barbara Brauna-Teilore kādā savā sprediķī aicina uz kviešu un nezāļu pasauli paskatīties pavisam citādi. Jā, tur aug viss kopā – lielā juceklī, nekārtībā. Tu stāvi pie šī lauka un gribi ievest tur kārtību, izravēt nezāles tā, lai lauks būtu perfekts kā bilde. Tu sāc, taču drīz apmulsti. Jo uzdevums nebūt nav tik vienkāršs. Ja jau runa būtu par nātrēm vai usnēm. Taču šajā laukā nezāles ir citādas. Te zied pienenes, dziļi ieķērušās ar savām saknēm zemē. Tur kaut kā nejauši vējš ir atpūtis magones, kuras tagad spilgti sarkanas slejas pār lauku. Ko darīt ar tām – pieskaitīt pie nezālēm vai atstāt dekorācijai? Bet te – neaizmirstules un vijolītes. Ko ar tām? Pļaut nost? Un mārpuķītes, gaiļbiksītes, zeltgalvītes? Nemaz nerunājot par gundegām, zaķskābenēm, pīpenēm un māllēpēm. To visu ārā? Arī pulkstenīšus un ugunslilijas? Tu esi apjucis šajā laukā. Turklāt vairākums no tā visa noziedēs, iekams ražas laiks atnāks. Ko darīt? Kā ievest kārtību šajā puķu juceklī? Cīņu zaudējis, tu atstāj lauku. Apsēdies tā malā. Izmisis paskaties uz to vēlreiz un piepeši ieraugi – cik tas ir skaists vasaras saulē! Cik skaista ir pasaule savā dažādībā un krāsās! Kā tā zied! Nekādas kārtības, nekādu priekšrakstu, nekas tur taisnās rindās, nekas ar nodomu. Bet – kā tas viss zied! Visas tās «indīgās» puķes. Svēts juceklis šajā laukā. Lai tās zied, līdz nāks pļaujas laiks. Un pļaujas laikā tad redzēs, kas par ko būs izaudzis. Var gadīties, ka no nezālēm būs izaudzis kas brīnumaini labs. Un var arī gadīties, ka no kviešiem būs pāri palicis tikai vārds. Jo tikai pēc rezultāta, pēc augļiem var redzēt, kas ir kas.