Sešu mazbērnu vecmāmiņa Žanete Aščuka pirms sešiem gadiem uzņēmās aizbildniecību par piecgadnieku no bērnunama, pagājušogad – arī par kādu vecāku pamestu zīdaini
Bija vēls rudens, tikko bija uzsnidzis pirmais sniegs. Žanete Aščuka, pie mājas datora kārtodama darba lietas, nosprieda – vajadzētu izbrīvēt laiku, lai nomainītu auto ziemas riepas. Pa starpu viņa iemeta aci privātā sarakstē: domubiedrenes bērnu aizbildņu un adoptētāju biedrībā Azote cita citai nodeva ziņu, ka jāglābj kāds puisēns no mazpilsētas. Divus mēnešus vecā zēna vecāki, svinēdami bērna kopšanas pabalsta saņemšanu, kārtējo reizi tik dziļi bija ieskatījušies pudelē. Kamēr tiks noskaidrots, vai vecāki ir spējīgi rūpēties par likteņa varā atstāto mazuli, lai viņš nenonāktu bērnunamā, zīdaini bija ar mieru pie sevis paņemt kāda audžuģimene Rīgas rajonā. Vajadzīgs bija kāds cilvēks, kuram būtu tiesības un iespēja mazo atvest.
Žanete sākotnēji bija domājusi, ka sarakste par puisēnu uz viņu neattiecas. Taču dāmas, zinādamas, ka viņa ir laba autobraucēja, ar portāla Calis.lv starpniecību daudzkārt izlīdzējusi ziedotu mantu aizvešanā trūcīgām ģimenēm, jautāja tieši: viss jau ir noorganizēts, vai aizbrauksi? Žanete servisā paspēja noskaidrot, ka agri nākamajā rītā varēs uzlikt ziemas riepas, un tūdaļ pēc tam devās ceļā. Viss izvērtās citādi, nekā bija paredzēts.
Divas dienas pārvēršas gados
Zēns, ko Žanete mīļi dēvē par Marčuku, kaut gan dzimšanas apliecībā viņam ir cits, vecāku dots vārds, bija divus mēnešus vecs. Bērna dibentiņš bija sāpīgi iekaisis, tomēr Marčuks nebļāva pār mēru. Pacietīgi viņš gulēja autokrēsliņā, nezinādams, ka ir saticis savu jauno mammu. Arī Žanete vēl nenojauta, ka īsais brauciens izvērtīsies tik ilgs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.