Rakstniece Nora Ikstena savā jaunajā romānā Vīrs zilajā lietusmētelītī beletristiski pārstāsta savas attiecības ar Ulisa tulkotāju Dzintaru Sodumu
Vai Tebe ir Dzintars Sodums? Vai Meitiņa ir Nora Ikstena? Atbilde meklējama Dzintara Soduma teiktajā: «Mana dzīve ir vairāk pasaka nekā biogrāfija», – tāda ir viena no pēdējam vākam izraudzītajām reklāmām nesen kā apgādā Dienas Grāmata iznākušajai Noras Ikstenas grāmatai Vīrs zilajā lietusmētelītī. Īsti nesaprotu, kā konkrētajā (un, piezīmēsim, neraksturīgi banālajā) Soduma teikumā būtu rodama atbilde uz izvirzītajiem jautājumiem, taču reklāma paliek reklāma, lai arī šoreiz intriga šķiet gluži lieka. Atbilde patiesībā nav svarīga, jo grāmata taču tiek piedāvāta kā romāns (precīzāk, «gandrīz vēstuļu romāns»), tātad vērtējams pēc daiļliteratūras kritērijiem. Sižets (ja tāds ir), tēlu sistēma, valoda. Jebkura līdzība ar reāliem cilvēkiem, dzīviem vai mirušiem, ir tikai sagadīšanās… Vai ne?
Nu, nē, taču! Mēs visi – labi, tie no «mums», kuri kaut cik seko latviešu literatūrai un tās norisēm, šo sižetu labi pazīst. Nora Ikstena izdarīja to, ko uzņemtos retais: pārveda Latvijā pavadīt pēdējos mūža gadus Dzintaru Sodumu, 20.gadsimta slavenākā romāna Džeimsa Džoisa Ulisa pirmo (un līdz šim vienīgo) tulkotāju latviešu valodā, vienu no nedaudzajiem latviešu modernistiem, absolūti unikālu, neatkarīgi domājošu cilvēku, kurš nekad nav sekojis nevienai konjunktūrai. Un, piebildīsim, kuram nekas nav nācies viegli. Nora to izdarīja nesavtīgi un drosmīgi, aiztaupot viņam anonīmu likteni kādā no Amerikas veco ļaužu patversmēm vai pazemojošu novārgšanu, sēdot «savās čurās» Spenseras dzīvoklī. Taču jau pirms šā fakta mēs šad un tad Noras slejās un intervijās varējām gūt diezgan dāsnu priekšstatu par viņas draudzību ar Sodumu, par braucieniem pie viņa uz Ņujorkas štata ziemeļiem, par abpusējo saraksti, par to, cik daudzplākšņainas esot viņu attiecības.
Šie apraksti bija pietiekami spilgti, lai iespiestos atmiņā, tāpēc dīvaini tos lasīt vēlreiz – šoreiz kā daiļliteratūru. Skaidrs, ka grāmatas epizodes nav 1:1 norakstītas no dzīves, taču jaunās detaļas tās nepadara iezīmīgākas – lasītājam tas ir «tas pats vecais», lai cik labi izstāstīts (stāsts par muitnieku un Latvijas lauku labumiem, Noras Amerikas uztvere, kas tagad pierakstīta Meitiņai, stacijas Gaisma piesaukšana utt.). Diemžēl tā man šķiet grāmatas lielākā problēma vispār: raiti, bez mazākās aizķeršanās beletristiski pārstāstīts jau zināmais – varētu teikt, leģendārais – stāsts, kurš neatklāj pilnīgi neko jaunu. Tas ir, ja neņem vērā nianses, kuras, ja attiecas uz reālo dzīvi, ļauj apmierināt ziņkāri (ahā, tad tā viņš glabāja savus manuskriptus! ak, tā viņš no lapiņām mācījās angļu gramatiku! tad tik traki gan bija ar to veselību!), kas ir triviāla un reālajam Sodumam pat pazemojoša. Labi gan, ka tas ir tikai literārais tēls Tebe. Protams, šīm niansēm viņš jāpadara dzīvāks un ticamāks, taču diemžēl šoreiz ar tām ir par maz (vai viņš tām – par lielu). Tebe ir un paliek tikai skice – atsevišķi vēstuļu un sarunu citāti, vecumā brūkošais ķermenis. It kā jau izstāstīts arī viņa dzīvesstāsts – šī pasaka, bet vai tad tiešām tas ir tik īss un plakans?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.