Dievs ir, – teica Ludmila un rūpīgi visās pastkastītēs iemeta uzaicinājumu uz dievkalpojumu
Viss ir slikti, – pēc brīvdienām iekrājušās «vēstulītes» no lielveikaliem turpat kāpņutelpā uz grīdas nosvieda Andris. Cūkas paliek cūkas, – Annas tante stenēja, vicinot vienu reizi netīrā ūdenī iemērktu slotu. Ieva gāja pa ielu un noraudzījās, kā netīri vīreļi prom no pagalmiem uz mašīnu ripina lielās miskastes. Pagaidiet, pagaidiet, – kliedza inteliģentais opis un metās pārķert pa virsu lielās tīrīšanas kulēm uzsviesto Toneta krēslu. Viņš mājās nesa pilnīgi visu – īstas un labas mantas no vecajiem laikiem. Tas nekas, ka ciemiņus jau sen nevarēja uzņemt, jo nebija kur piesēst, tas nekas, ka uz krēsla pretējās sētas mājā diendienā tupēja kašķīga vecene, kas visiem mācīja dzīvot, mīlēt un būt. Viņas bērni bija laimīgi, kad varēja tikt vaļā no visām tām mantām – neizsaiņotiem glāžu komplektiem, vēl Padomju Savienībā ražotām un sataupītām spilvendrānām, noķepušiem katliem un vecām krāgām. Līdz ar krēslu mazliet ļauni noplēsās arī vecās tapetes – tik viegli tas bija, tik karmiski un ekstāzīgi. Neviens neko no tā nenesa uz vintidža festu, jo, ja tev nav piecpadsmit vai, teiksim, 23, tu negribi redzēt, kā pa nabadzīgu klaunu valsti rotē humpalas.
Bet, ja tev ir 40, tu saņēmi ielūgumu uz modes skati. Tu ieliki matos stīpiņu un uzvilki zeķes ar bantēm. Varbūt tev pat bija balti zābaki un soma no autleta. Tu nofočējies blogam, bet neteici, kādus brendus valkā. Teici, ka piemirsies, kur ārzemēs atradi savu topu un aizaizpagājušās sezonas džinsus. Varbūt tu pat nesaki «džinsi», bet saki «džinsas» un nekad «džīnas». Aifonā tu lieto tikai telefonu un mazliet īsziņas, vīns tev garšo rozā un tikai apmaksāts. Un vispār, tu iepērcies internetā un domā, ka Austra ir Austra Pumpure.
Bet vislabāk man patīk Aivariņš, kurš divus mēnešus mazgāja traukus mišelīnzvaigžņu restorānā, atbrauca uz Latviju un nolēma uztaisīt savu vietu. Nosaukumu viņš jau bija izdomājis sen – Ēdienu laboratorija. Aivariņam palīdzēja Lienīte, topīga dizainere, kas ar ātriem un lētiem paņēmieniem radīja atmosfēru, ko pēc tam nofotografēja un aprakstīja žurnālā Mājas stils. Tur bija vintidža dīvāni, omulīgi galdiņi ar svečturīšiem un katru dienu jauns menu. Kad divi draudziņi uz laboratoriju aizgāja pavadīt vakaru, gadījās tā, ka sāļo sieru salātos nevarēja ieēst, taču Aivariņš par to nekērēja, viņš ārzemju raidījumā bija redzējis, ka Džeimijs tā dara, un par šefa pārsteigumu un servēšanu kāzās prasīja Gordona cenu. Marcipāna kūkas te nebija, toties bija vasabi zirnīši un veģetārais muss.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.