Indija ir modē. Latvieši, kuriem Latvijā pietrūkst saules, miera, vienatnes un garīguma, dodas uz tālo Āzijas valsti pie Indijas okeāna
Cilvēki, kuri bijuši Indijā, vai nu to iemīl, vai nosolās nekad uz turieni vairs nebraukt. Vienaldzīgo nav.
Šoreiz – par latviešiem, kuri Indijā atrada to, ko meklēja. Rita Pedāne regulāri brauc pie sava skolotāja meditēt un trenēt «iekšējā klusuma sajūtu». Unda Putāne katru gadu dodas, kā viņa saka, ķermeņa tehniskās apkopes braucienos uz ājurvēdas klīnikām. Savukārt Vladimirs Avramenko un Anita Arbidāne pusgadu Indijā gleznoja un saskatīja tur mākslas biznesa iespējas, tāpēc solās doties atkal.
Pie skolotāja
Sastapt Ritu Pedāni ir grūti. Viņa tikko atgriezusies no mācībām Sanktpēterburgā, darba daudz, arī ājurvēdiskās masāžas klienti gaida. Vienīgais laiks, ko varam izbrīvēt, ir kādas piektdienas astoņi vakarā. Rita mani sagaida savā dzīvoklī Rīgā. Dodamies uz virtuvi, iepazīšanās turpinās ar masalas tējas – tās sastāvā ir piens – gatavošanu un baudīšanu. «Vakarā izdzerts piens pa nakti baro smalkos ķermeņus un dod prātam skaidrību,» viņa stāsta. «Tikai nevajag pārsaldināt, jo tad tas rada iekāri.» Baltais runcis ātri vien atrod vietu man klēpī. «Nu, paārstē, paārstē meiteni,» Rita atļauj kaķim tur palikt. Viņa pati vēl mēģina noskaņoties sarunai un paskaidro, ka, atnākot mājās, uzreiz iesmērē galvu un ausis ar brahmi eļļu, kas noņem stresu. «Citādi nevar izturēt to informācijas gūzmu, kas gāžas pāri. Man ir saspringts darbs, nevaru uzreiz tā atjēgties.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.