Kāpēc latvieši tik daudz ko salaiduši dēlī, jautā režisora Oļģerta Krodera jaunā izrāde Mākoņains, iespējams, skaidrosies Valmieras teātrī
Kritiķu ziņā lai paliek rakstnieces, dramaturģes un Valmieras teātra vadītājas Evitas Sniedzes jaunās lugas Mākoņains, iespējams, skaidrosies profesionāls vērtējums. Domāju, viņām un viņiem (vismaz Normundam Naumanim) būs daudz vielas gan pārdomām par cilvēka sāpes pārnesi dramaturga radošā varējumā, gan mājieniem par mums pazīstamu laikabiedru prototipiskajiem nospiedumiem. Saprotams, viņiem būs arī kas sakāms par režiju. Es neko tur nevaru iesākt, bet mans 2010.gada un daudzu citu gadu labākais režisors ir Oļģerts Kroders. Kritiķi vērtēs, cik patiesi un cik meistarīgi lielā Diriģenta zizlim sekojis Valmieras teātra brīnišķīgais aktieru zieds un daži pumpuri. Noteikti viņu uzmanība būs pievērsta kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones, es teiktu, nežēlīgi asprātīgajai tērpu kolekcijai, kuru varētu nosaukt par «Atvadām». Šoreiz no tiesas iesaku iegādāties izrādes programmu.
Mans uzdevums – pārstāvēt viena skatītāja iespaidus. Attaisnojumam varu teikt, ka esmu gana bieži Valmieras teātrī. Nav viegli rakstīt Jaunāko ziņu režīmā, kad teksts jānodod 24 stundu laikā pēc pirmizrādes. Tātad pirmie iespaidi, ne izsvērtas pārdomas, kuras noteikti ir redzētās lugas vērtas. Pastāv viedoklis, ka labas mākslas pazīme ir skatītāja (lasītāja, klausītāja) sevis atpazīšana darbā. Tas ir noticis gan ļoti tieši, gan ļoti vispārīgi, jo sāpes centrs – mana paaudze. Nezinu, vai tā ir sarkanā lampiņa aiz hokeja vārtiem vai tikai mācību sirēna, bet mākoņi savilkušies ne pa jokam. Sofija (intrigai tiem, kuri gribēs izrādi redzēt, par viņu vairāk neko) atnākusi pie «dzīviem miroņiem»…
Atpazīstu tik daudz – tekstos, mizanscēnās, žestos, skatos. Ļoti personiski aizķēra viedās Dārtas «nākošai reizītei» noglabātā puskonfektīte, ar šausmām konstatēju, ka mana telefonu grāmatiņa (ļoti, ļoti svarīga lugā!) sen ir tikai mobilajā un aizgājušo vārdi ir izdzēsti. Zinu arī, ko nozīmē apprecēties klasesbiedriem. Luga atgādināja manu pēdējo gadu ironiju par to, ka aizvien biežāk jāsastopas ar veciem cilvēkiem, kuri, izrādās, ir mani laikabiedri. Taču vēstījums ir krietni plašāks un skarbāks. Tie ir jautājumi ar izsaukuma zīmi. Kāpēc tik daudz «salaists dēlī», un ko katrs pats ir darījis, lai būtu citādi. Kāpēc klasesbiedriem nav dialogu, viņi cits citā vispār neklausās, jo katrs nodarbināts tikai pats ar sevi? Kāpēc neprotam mīlēt, satikties (iedzert), būt atbildīgi (īpaši veči) un cienīt sevi? Var iebilst – ne jau visi, ne jau viss ir jānoveļ uz paaudzi, kuras spēka gadi sakrita ar Latvijas atjaunošanu. Droši vien. Var taisnoties, ka mēs esam t.s. sendviča paaudze, kurai nācies vilkt gan vecākus, gan bērnus, bet nav bijis laika ar viņiem saprasties. Vientuļā skolotāja Dārta (Vecāmāte) sarunājas ar grāmatām, kuras, ja neskaita vienu tipiņu «bez noteiktas dzīvesvietas», nevienam nav vajadzīgas. Toties mazmeitai Martai prātā laimes meklēšana Īrijā. Kāds to ir arī nosaucis par mukšanu no nelaimes. Politiskais, ekonomiskais, tehnoloģiskais un kulturālais apvērsums citam bija iespēja, citam asfalta rullis. Taču «jautājumi paliek».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.