Par sirds lietām mēdz gan raudāt, gan klusēt. Šoreiz cilvēki runā.
Juta Strīķe, kuras sirdslieta ir korumpantu ķeršana, tikko pavadījusi vairākas nedēļas speciālā aizsardzības programmā ārzemēs, slēpjoties no slepkavības draudiem, un atkal atgriezusies darbā. «Ja esi sakritis visiem uz nerviem, tad jāsaprot, ka agri vai vēlu beigu iespējamība pastāv. Tad tu ar to samierinies un dzīvo.» Viss, ko viņa gaida no valsts – skaidru apliecinājumu, ka KNAB ir vajadzīgs un tā cilvēkus aizsargās, nevis līdzšinējo attieksmi: jūs radāt problēmas.
No valsts neko neprasa pieci cilvēki, kas Latvijā šajā brīdī gaida rindā uz jaunu sirdi. Varbūt paveiksies kā Intaram, kurš tikko piedzīvoja transplantāciju, bet varbūt būs kā pērn, kad nenotika neviena operācija – vienīgā ziedotā sirds palika Gulbenē, donora ķermenī, kapos. Ziedot savu ķermeni, lai kāds cits pēc tavas nāves varētu dzīvot, Latvijā nav īpaši ierasts. Bet no valsts te nav ko prasīt, jo tai nav ko dot. Valstij jau nav sirds – tikai tās, kas cilvēkiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.