Pirms 11 gadiem topošo dramaturgu Ģirtu Koknēviču notrieca automašīna. Pēc nedēļas komā viņš nerunāja un nestaigāja. Nesen Ģirts apprecējies, kļuvis par tēti un izdevis albumu, kas nominēts Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvai
Stāsts par Ģirtu ir viens no dzīvi apliecinošākajiem, kādu esmu dzirdējusi un tūlīt to pastāstīšu. Tieši patlaban tāpēc, ka nākamotrdien, 22.februārī, Nacionālajā teātrī pasniegs Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu, un Ģirta grupas Dodo albums Pasaule var nomirt nominēta kā labākais alternatīvās mūzikas albums. Lai to ierakstītu, viņš cīnījās vairākus gadus.
Par Ģirtu uzzināju, kad pirms sešiem gadiem dramaturgs un režisors Lauris Gundars pastāstīja, ka Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) koncertēs puisis, kurš studējis Latvijas Kultūras akadēmijas dramaturgos. Gundara vadītajā kursā, kur mācījās arī Ivo Briedis, Inga Ābele un Margarita Perveņecka, tieši Koknēvičs bijis visspilgtākais. «Talantīgs. Gāja pa gaisu kā šampanieša korķis. Tagad kļuvis mērķtiecīgāks un var izdarīt vairāk nekā jebkurš cits. Ģirta dzeja mani uzrunā precīzi un spēcīgi,» teica Gundars. «Interesanta, radoša personība, kura apveltīta ar pārsteidzošu gribasspēku. Ģirtam ir savdabīga vizuālā pasaule,» slavēja akadēmijas rektors Jānis Siliņš.
Balstīdamies uz kruķa un pievilkdams labo kāju, Ģirts uzgāja uz JRT skatuves. Labo plaukstu ieritināja kreisajā, iztaisnojās, saulaini un droši smaidot nopētīja skatītājus un bez aizķeršanās izdziedāja savu dzīvi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.