Gada nogalē labticīgi un arī praktiski orientēti bērni raksta Ziemassvētku vecītim savas vēlmes, pirmie – tiešām domājot par svētku vecīša globālo spēju izlasīt visu uzrakstīto, otrie – cerot uz vecāku atjautību ieskatīties rakstītajā
Pieaugušie, protams, arī drīkst rakstīt, bet jāievēro zināmas vecuma un sociālās atšķirības – kam rakstīt un ko prasīt. Normālforma pieaugušo ļaužu realizējamiem sapņiem ir iesniegums. Par ko darbinieki un vispār cilvēki mēdz rakstīt iesniegumus? Visbiežāk – par atvaļinājumiem, pelnītām brīvdienām, pabalstiem u.tml. Decembra pēdējā nedēļā man gadījās rakstīt savu pagaidām neparastāko iesniegumu.
No rīta, 8.10, vietējā piejūras pagastmājā rakstīju: lūdzu man piešķirt zvejas rīkus zvejošanai Baltijas jūras piekrastē – (kādi rīki man jāprasa?) 1 reņģu, 1 zivju tīklu un… (vai varu rakstīt «buru laiviņu»?). Lūk, «buru laiviņu» gan neviens man nedos, nevajadzētu arī iedomāties, ka burtiskā nozīmē tiks izsniegti minētie zvejas tīkli, pēc kuru definīcijām gan iznāk, ka reņģes nav zivis.
Tas bija iesniegums, lai arī man tiktu piešķirtas atļaujas zvejai Baltijas jūras piekrastē ar konkrētu tīklu daudzumu un mēs abi ar vīru varētu mērkt jūrā veselus četrus tīklus cerībā, ka tur būs kāda liela/maza zivtiņa. Starp citu, peldēt neprotu, prasmi likt jūrā tīklus no kaimiņa apguvis mans dzīvesbiedrs, lāpīt tīklus arī neesmu iemācījusies, toties jūras slimības man nav, un tīri labi esmu iemanījusies pagatavot zivis, lai arī pirms deviņiem gadiem divdesmit butes man likās neaptverams daudzums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.