Juris Lapšinskis bija pēdējais telšu pilsētiņā, kas pie valdības atradās 236 dienas
Juris vairs netic prezidentam Valdim Zatleram. Ne un ne. Zatlers solījis, ka Rīgas 1.slimnīca netiks slēgta. «Manējie bija insultnieki. Smagākie pacienti. Reiz viena dāma svēra ap 140 kilogramiem. Gaļa kārās pāri gultai,» Juris Lapšinskis (54) stāsta, ka strādājis neiroloģijas nodaļā par sanitāru. Kad atlaida lielu daļu personāla, arī Juri, viņš atrada sarga darbu Ogrē. Ilgi tur nestrādāja, jo firmu likvidēja. Juris atkal bija darba meklējumos. Pērnā decembra nogalē viņš televīzijas ziņās ieraudzīja telšu pilsētiņu, kas darbojās jau kopš 30.novembra. «Jāstājas man ar’, varbūt tikšu pie darba.» Juris aizgāja uz Brīvības ielu, lai paskatītos, kas tur notiek. Viņam ātri vien piešķīra telti dzīvošanai. Tas bija labs risinājums, jo nebija naudas ne tam, lai samaksātu par īres mitekli, ne arī gribējās dzīvot patversmē.
Dzīve iepretim Ministru kabinetam bija laba. Pārtiku veda uzņēmēji no Valmieras un Cēsīm, turpat uz plīts gatavoja. Divreiz dienā mediķi brauca pārbaudīt veselību. Tualete? Viesnīcā Radisson Hotel Latvija. «Guļammaisā, kas paredzēts lieliem mīnusiem, bija silti. Guli kā ercens! Dažam jau tur meitenes arī nāca nakšņot,» Juris zīmīgi nokrekšķina. Vasarā ar gulēšanu bija švakāk, jo traucēja piektdienas vakaru uzdzīvotāji. Bļaustījās, modināja. Reiz patrāpījās arī jēdzīgi viesi – jaunieši ar ģitāru – un ar telšu pilsētiņas iemītniekiem dziedāja visu nakti. «Seno auto parāde brauca garām, Dziesmusvētku dalībnieki māja. Vērmanītī uz Vienotības pasākumu ar Čikāgas piecīšiem biju. Patīk man viņi jau sen.» Uz jautājumu, kurš latviešu dziesminieks vēl Jurim patīk, viņš rausta plecus. «It kā Lindas Līnas dziesmām nav ne vainas, bet pati tāda bravūrīga. Kļūstot kaut drusku slavenas, dziedātājas pārvēršas par baigajām dāmām.»
Kad jānosauc ieguvums no telšu pilsētiņas, Jurim jāpadomā. «Kopības sajūta. Pacēlums. Daudzi cilvēki mūs atbalstīja.» Tas viss izplēnējis, kad akcijas aizsācējs Gints Gaiķēns dabūjis darbu. Panācis savu un pilsētiņā iegriezies vairs pa retam. Daudzi protestētāji sākuši lietot alkoholu. Juris apgalvo, ka viņš ne. «Ja iedzeru, tad tā solīdi – kafejnīcā glāzi Mokas. Nekad neesmu ubagojis. Vienmēr var atrast kādu haltūru vēdera tiesai.» To arī Juris darījis: «štābā» bijis pa nakti, pa dienu šur tur piestrādājis. Uz norādi, ka telšu pilsētiņa ar laiku savu ideju zaudēja un pārvērtās par bezpajumtnieku patversmi, Juris iebilst. Viņš sēdējis par labāku nākotni. «Jau pirmsākumos ar vīriem norunājām, ka sēdēsim līdz galam. Līdz vēlēšanām. Noruna jāpilda. Es turu doto vārdu.» Jura domubiedri Grigorijs Fedjkins un Aleksandrs Tihonovs noplaukuši, tāpēc viņš palicis viens. «Arī jaunu atbalstītāju nebija. Cilvēki – kūtri.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.