Latvijā ir apdzīvotas vietas, kur līdz tuvākajam veikalam jādodas 25 vai pat 40 kilometru tālā ceļā, un atliek mērot to kājām vai ar velosipēdu, ja vien pašam vai izpalīdzīgam kaimiņam nav privātā auto, jo sabiedriskais transports nekursē gadiem
Brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes XIX gadsimtā kājām vien apceļoja gan Vidzemi un Kurzemi, gan aizstaigāja līdz Narvai un Pēterpilij. Reinis Kaudzīte vēl 50 gadu vecumā aizgāja līdz Parīzei aplūkot Eifeļa torni. Ja nebija vilciena vai zirga pajūga, arī XX gadsimta sākumā kājām iešana nebija nekas ārkārtējs. Gadsimta laikā ir mainījušies dzīves apstākļi, un ātra, regulāra pārvietošanās kļuvusi par vienu no ikdienas pamatvajadzībām vai pat pamattiesībām, tomēr bez privāta autotransporta Latvijā daudziem tas viss nav pieejams. Neraugot nelielo platību, niecīgos attālumus un iedzīvotāju bezmaz vai smieklīgo blīvumu, Latvija ir kļuvusi par autobraucēju zemi. Alternatīva arī XXI gadsimtā izrādās tikai viena – piespraust atstarotājus un iet kājām vai braukt ar velosipēdu. Decembra vidū, pašā tumšākajā gadalaikā, agri no rīta izbraucu no Rīgas, un devos Lietuvas virzienā – uz vietām, kas ir Latvijas, bet nav sabiedriskā transporta maršrutu kartē.
66 km no Rīgas
Līdz Zaļenieku pagasta Ūziņiem no Jelgavas ar autobusu vēl var aizbraukt. Ūziņu veikalā man pastāstīja, ka tālāk uz gandrīz astoņus kilometrus attālās Vilces pusi autobuss neejot jau gadiem, jo turpat Ūziņos pagriežas Zaļenieku virzienā. 75 gadus vecais Jānis, kas pusceļā starp Vilci un Ūziņiem dzīvo kopš 1958.gada, reizi 2-3 dienās ceļu līdz veikalam mēro ar velosipēdu – neatkarīgi no laika apstākļiem un gadalaika. Jānis, kam nekad nav bijis automašīnas, uzskata, ka viņam ar sievu vēl paveicies, jo kopš pavasara ledus reiz aiznesis tiltu pār turpat līdzās ceļam tekošo Svēti, upes otrā krastā dzīvojošie līdz Ūziņu veikalam netiek vispār, un viņiem jākuļas uz Zaļeniekiem. «Nekurienes vidū» – tā Jānis raksturo savu dzīvesvietu un piebilst, ka šo sajūtu vēl vairāk pastiprinot fakts, ka vietējie šeit vairs nesaimnieko, jo lielu daļu apkārtējo zemju esot «nopirkšu dāņi». Vienīgā pieminēšanas vērtā civilizācijas vēsma, esot «Dāvids, nu tas, kas no saviem bēniņiem vadīja televīzijas raidījumu», kas šeit nopircis un atjaunojis māju. Vaicāju, kad Jānis pēdējoreiz bijis Rīgā, viņš ilgi domā un visbeidzot secina, ka «kaut kad padomju laikos».
86 km no Rīgas
Ja nepieciešams ikdienā nokļūt uz attālu darbavietu, sabiedriskais transports parasti nav izdevīgs nedz ātruma, nedz lauku apstākļiem visai augsto biļešu cenu dēļ. Piemēram, 60 kilometru braucienam no Auces līdz Saldum biļetes cena ir 2,30 lati, bet starppilsētu autobusā no Saldus līdz Rīgai divreiz garāks ceļš izmaksās 3,20 latus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.