Ziedonis, Peters, Zālīte, Čaklais, Bērziņš, altvilks – vārdi, kurus zināja un zina vairākas latviešu paaudzes. Vai taisnība, ka talants bērnos atpūšas, vai tomēr tas ir transformējies citos veidos?
Bērnībā es stundām ilgi dīdījos un trīcēju sniegā un salā vai nu uz Baznīcas ielas pie Ziedoņa mājas vai pie Vesetas ielas rakstnieku mītnes, padusē iespiedusi nolasītas pasaku un dzejas grāmatiņas. Man par jebkuru cenu vajadzēja sagaidīt, kad kāds no viņiem, šiem manā ģimenē cienītajiem un dievinātajiem vārda mākslas elkiem, atvērs durvis, iznāks laukā un es varēšu palūgt parakstus un pavaicāt Ziedonim, vai viņš joprojām satiekas ar Melleņu lāci, izprasīt Čaklajam, kur man meklēt īsto Minkuparku. Viņi neiznāca. Es vilkos mājās sarkanu, nosalušu snīpi un raudāju, pie sevis domādāma – nu, kāpēc, kāpēc es nevarēju piedzimt kādam no viņiem? Tad es būtu tik tuvu, tad manā mājā dzīvotu pasaku tēli un skanētu dzeja. Tikai pēc sava vectēva nāves es sapratu, ka arī viņš bija rakstnieks, viens no viņiem un man vajadzēja tikai palūgt. Nokavēju, nepalūdzu. Bet par vēlu jau nav nekad, ja vien tiešām nav par vēlu, tāpēc man bija interesanti uzzināt, kā tad klājas «tiem laimīgajiem», kam bez īpašas salšanas un nepacietības gadījās nokļūt un uzaugt manu sapņu zemē – dzejnieku mājās.
Lācītis bez medus
Brīdī, kad tapa intervija, vēl nebija saasinājies jautājums par lidostas Rīga valdi, un Krišjānis Peters (35) ir tās priekšsēdētājs. Iespējams, dienā, kad iznāks šis žurnāls, viņš savu amatu būs zaudējis. Krišjānis ir piesardzīgs, pārdomā katru teikto vārdu, neskatās acīs. Vismaz, kamēr ieslēgts diktofons. Kolīdz to izslēdzu, viņš izlaiž gaisu kā pārspriegots balons, sāk smaidīt un vairs neizvairās no acu kontakta. Lai gan pats teic, ka īpaši neuztraucas par sabiedrisko viedokli, tomēr spriedze ir manāma. Savā ziņā uzmanības centrā viņš ir bijis jau kopš jaunības – vispirms kā dzejnieka, Atmodas virzītāja un Latvijas diplomāta Jāņa Petera dēls, vēlāk ar savu iesaistīšanos politikā, nu – saimnieciskajā darbībā.
Ar neizpratni no citu puses viņš saskāries agri – citi bērni nav varējuši saprast, kāpēc Krišjāņa vecāki neiet uz darbu, bet dzīvo pa mājām. Savukārt skolā uzvārds vairāk kaitējis nekā palīdzējis: «Kurš tad mums šodien noskaitīs dzejolīti? Nu, protams, Peters! Un cik tēva dzejolīšu zini no galvas? Kāds kauns, ka Peters nedzied korī!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.