Jaunā spēlfilma Seržanta Lapiņa atgriešanās ir kā JRT Latviešu stāstu turpinājums
Mēģināšu īsi izteikt galvenos iespaidus par režisora Gata Šmita komandas jauno spēlfilmu Seržanta Lapiņa atgriešanās. Bija ko izsmieties, sekojot līdzi prasmīgi savītajam sižetam ar ainām «iz tautas dzīves». Tās atgādināja Jaunā Rīgas teātra Latviešu stāstu turpinājumu, kuros aktieri (bravo! – sevišķi jau Guna Zariņa un Gatis Gāga) nevis spēlē, bet dzīvo. Iespējams, ka šo veiksmju pamatā ir lieliska nabadzīgākās tautas daļas mentalitātes pazīšana, jo ar bagātnieka Ervīna (Viļa Daudziņa varonis) psiholoģiski ticamu atveidošanu tik labi nav veicies. Pēc filmas veidotāju domām, Ervīns, «tāpat kā mēs visi, ir ar pazeminātu stresa toleranci. Tas liek viņam uz kreņķiem sadzerties šņabi, dzērušam braukt ar auto un kļūt depresīvam nelaimīgas mīlestības dēļ. Bet, ja viņam ir nauda un ja par viņu raksta dzeltenā prese, tad «mēs» viņu apskaužam, pazemojam un sev iesuģestējam, ka moderna māja jūras krastā, kas nepieder mums, – tas ir apvainojums. Par sevi mēs smiesimies labsirdīgi, bet par viņu – nenovīdīgi. Tā pati psiholoģiskā pozīcija, kas Pāvila Rozīša Ceplī.
Galvenā filmas līnija tomēr ir lakoniskā seržanta Lapiņa (Andris Keišs) stāsta izvērsums («lode atsitās pret manu ķiveri, un Žeņa nokrita…») un strupceļš, kurā tas viņu galu galā noved. Nepalīdz valstiski atzītā rehabilitācijas zinātne. Ārstu lomās režisoram izdevies iemānīt (kā??) īstus, turklāt prominentus ārstus, radot reāli dokumentālu iespaidu. Sašaurināta un paštaisna realitātes uztvere + stindzinošas manipulācijas + baltie halāti – baisi…
Ļoti jau gribētos, lai realizētos skaistās Ināras (Linda Šingireja jeb Lily) galviņā dzimusī brīnumformula no neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) klāsta, tāpat iespēja, ka starp viņu un seržantu kaut kas sāktos. Skatītājam tiek ļauts par to pasapņot, varbūt lai nejustu tik lielu riebumu par urīnterapijas procedūrām, arī tās pašas Ināras ieteiktām. Galu galā viņa Lapiņu ar elegantu vieglumu «uzmet», pēc tam viņu fiziski ievaino mīlas frontē ievainots policists, un visbeidzot pa logu izmet tajā pašā frontē cietušais Ervīns, Ināras vīrs. Kara veterāns nokļūst tur, kur visu valstu kara veterāni nokļūst ļoti bieži – starp bomžiem. Arī tajā valstī, kuras kino savulaik glāba ierindnieku Raienu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.