Kopš krīzes sākuma notikumu attīstību dzen jautājums: vai aizdevumu atmaksās?
Grieķija uzsprāga pavasarī. Īrija nodega rudenī. Portugālei jau ūsas svilst, Spāniju klāj sviedri, bet nepatīkami karsti sāk kļūt Itālijai. Ko vēl šis eirozonas parādnieku autodafē skars? Beļģijas vārds tiek minēts, un daži obligāciju tirgotāji, kuri sildās pie šādiem ugunskuriem, pat sačukstas par Franciju.
Katrai no šīm valstīm ir savs bēdu stāsts. Grieķija vienkārši notrallināja naudu un meloja par savu finanšu stāvokli, tāpēc no morāles viedokļa var uzskatīt, ka tā saņem pēc nopelniem. Īrija bezrūpīgi uzpūta milzīgu nekustamā īpašuma burbuli, bet, kad tas plīsa, panikā pilnībā garantēja vietējo banku saistības, apkraujot sevi ar parādiem, kuri jau tagad pārsniedz 40 miljardus eiro un kuru patiesais apjoms nevienam nav zināms. Arī Spāniju nomāc nekustamā īpašuma burbuļa plīšanai sekojošā lejupslīde un problēmas ar bankām, turklāt valsts stiprie autonomie reģioni traucē iegrožot valsts tēriņus. Portugālei ir liels deficīts, kašķīgi politiķi un stagnējoša ekonomika. Itālijai ir milzīgs parāds (lielāks par valsts ekonomikas gadā saražoto), kašķīgi politiķi un stagnējoša ekonomika. Bet Beļģija un Francija? Nu, kad jau metam visus pār vienu kārti, tad metam, jo gan jau arī tajās valstīs parādi varētu būt mazāki, politiķi saticīgāki, izaugsme straujāka.
Labajos laikos, kuri sākās ar eiro ieviešanu 1999.gadā, cilvēki pārstāja lietot vārdus «risks» un «valsts parāds» vienā teikumā, vismaz, ja runa bija par eirozonas valstīm. Eiro projektā tika sapakotas kopā dažādas valstis ar manāmi atšķirīgu uzticamības pakāpi, un pēkšņi visi sāka uzskatīt, ka jebkurai no šīm valstīm var aizdot naudu, neriskējot vairāk, nekā aizdodot pašai drošākajai no tām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.