Baltijas valstu drošībai stratēģiski svarīgā sadarbība ar ASV Obamas administrācijas laikā ir pat pastiprinājusies
Pirms NATO valstu vadītāju sanāksmes Lisabonā daži politiķi to pieteica kā «svarīgāko pēdējos desmit gados» un pat «vēsturisku». Pēc sanāksmes tās norise – nekādu nopietnu domstarpību, pieņemtie dokumenti un lēmumi ir tieši tādi, kādi tika plānoti, – drīzāk būtu raksturojama kā garlaicīga. Abi raksturojumi ir maldinoši, ja vērtē pēc būtības, nevis ārējām izpausmēm.
Par tiešām vēsturiskām var uzskatīt laikam gan divas pēdējos 20 gados notikušās NATO galotņu konferences – Madridē 1997.gadā, kad pievienoties aliansei tika uzaicinātas bijušā Varšavas pakta valstis Čehija, Polija un Ungārija, un Prāgā 2002.gadā, kad uzaicinājumu saņēma arī bijušās PSRS republikas Latvija, Lietuva un Igaunija. (Līdzās lēmumiem par bijušo padomju bloka valstu uzņemšanu par vēsturisku noteikti dēvējams arī NATO lēmums 2001.gada 12.septembrī, 24 stundas pēc teroristu uzbrukuma Amerikai, aktivēt Ziemeļatlantijas līguma 5.pantu, ka bruņots uzbrukums vienai alianses valstij nozīmē uzbrukumu visām.)
Savukārt dramatiskākā un līdz ar to nomaļus vērotājiem interesantākā no NATO galotņu sanāksmēm bija Bukarestē 2008.gada aprīlī, kad dalībvalstīm neizdevās atrisināt asās domstarpības par Gruzijas un Ukrainas uzņemšanas procesa sākšanu. Tam bija tūlītējas un arī «vēsturiskas» sekas – jau augustā Krievijas karaspēks iebruka Gruzijā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.