Ir ļoti dīvaini vērot, kā no zemes virsas it kā miera laikos pazūd atskaites punkti – lietas, kas šķitušas paliekošas un stabilas
Tas vienlaikus gan uztrauc, gan atskurbina no iedomām, ka mainīgajā pasaulē kaut kur ir drošs patvērums. Vienlaikus arī fascinē.
Piemēram, nesen paliku ar vaļā muti no pārsteiguma, pie Taurenes ieraugot nogāzušos dižžuburu ozolu, kas simtiem reižu mērota ceļa malā vienmēr bija stāvējis kā cienīgs enkurs. Tāds ozols, kuru redzot, saproti, ka pasaule ir bijusi ilgi pirms un būs ilgi pēc tevis. Bet pēkšņi tā nav. Izrādās, ka pret tavas dzīves mērogu bezgalīgā taisne ir kļuvusi par nogriezni. Negaidīts satricinājums vai varbūt tikai nesaredzēts trauslums tajā, kas šķita stiprs? Zīme?
Šķiet, ka zīmi savā dzīvē gaida cilvēks, kas ir mūsu šāsnedēļas žurnāla galvenais varonis. Luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags, kurš lūdzis baznīcas virsvadību lemt, vai viņam jāpaliek amatā, kurā ievēlēts uz mūžu, vai arī jāmeklē cits veids, kā turpināt kalpošanu. Var jau strādāt kaut vai benznīntankā, intervijā teic Vanags. Tikai divas dienas iepriekš viņš valsts svētku dievkalpojuma sprediķī klauvēja pie katras dvēseles ar savā vienkāršībā spēcīgu jautājumu – kāpēc darām to, ko darām, kāpēc mūsu rīcība tik bieži neatbilst Dieva un arī pašu sapnim par cilvēka dzīvi un savējo valsti? Kontrasts starp stipro vēstnesi kancelē un smagas nastas nogurdināto cilvēku intervijā satriec – abi šķiet patiesi, tikai netiec skaidrībā, vai trauslums ir spēka avots vai gals.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.