Kad biju pusaudzis, likās, ka daudz ko, bet, visticamāk, visu var atrisināt jauns stils, jauns ķermeņa izmērs, cita matu krāsa
Es nokrāsošu matus un viņam ļoti, ļoti iepatikšos. Novājēšu un beidzot iepatikšos visiem, visiem. Apgūšu populāro cilvēku runas veidu, es teikšu, ka man patīk Modern Talking, un kāds jau nu noteikti mani iemīlēs.
Nevar noliegt, ka līdzīgas sajūtas un vēlmes mani piemeklē joprojām. Un nevar noliegt, ka tās reizēm pat dod rezultātus. Tad mēs kopīgi sūkājam Chupa Chups un klausāmies Modern Talking. Un no rīta šķiramies, aizseguši acis ar mapītēm, kas apliecina, ka mēs strādājam nopietnās organizācijās, kurām ar likumu aizliegts ekspluatēt bērnus. Tāda nu tā mīlestība.
Bet ir citas dienas. Dienas, kad es atceros, ka es tomēr nomiršu, ka mans laiks ir ierobežots un ka mīlestība ir nevis sapnis, bet realitāte. Dienas kā Ainažu bibliotēkā, kad tur ir pilns ar kundzēm, kurām visām ir virs 40 un lielākajai daļai virs 60. Un gaisma ir tieši tā ļoti nepievilcīgā, zaļā gaisma, kurā pēc dažām minūtēm sāk likties, ka tev ir slikta elpa (un, visticamāk, ka tā arī ir). Bet viņas tā klausās, ka pirmo reizi mūžā līdz dzejoļa galam ir jāaizcīnās, jo nāk raudiens.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.