Pēc deviņiem mēnešiem Afganistānā pulkvežleitnants Ilmārs Lejiņš sagaida Lāčplēša dienu ar gandarījumu un pārliecību, ka Latvijas armijā dienē patrioti
Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Atis Lejiņš, kurš tagad kļuvis par 10.Saeimas deputātu, iegāja Afganistānā kopā ar modžahediem, lai redzētu, kā notiek cīņa pret PSRS.
Pirms pusgada viņa dēls Ilmārs atgriezās no Afganistānas, kur kā neatkarīgās Latvijas armijas virsnieks piedalījās cīņā pret modžahedu idejiskajiem mantiniekiem talibiem. Ja ir jākaro, labāk lai tas nebūtu Latvijā, saka Ilmārs. Pēc 17 gadiem dienestā viņam ir ko teikt par latviešu karavīru raksturu un patriotismu, par mūsu līdzdalību NATO un par Afganistānas nākotni.
Ko tev nozīmē Lāčplēša diena?
Tā ir armijas diena, kurā jāgodina bijušie un tagadējie karavīri, kā arī jāveicina jaunu karavīru iesaistīšanās armijā nākotnē. Tā ir diena, kurā mēs varam pieminēt visus karavīrus. Protams, kā cilvēks, kuru interesē vēsture, es arī saprotu, ka tā ir diena, kad piemin Brīvības cīņas un Bermontiādi, tomēr pirmām kārtām Lāčplēša diena ir armijas godināšanas diena.
Vai Lāčplēša diena ir svarīga bruņotajos spēkos dienošajiem?
Tā ir svarīga, bet tas ir arī darbs. Notiek parādes un citi pasākumi, taču pēc tam ir gandarījums. Ir patīkami redzēt, kā sabiedrība piedalās, liek svecītes krastmalā.
Vai tev šķiet, ka Latvijas sabiedrība novērtē bruņotos spēkus?
Kad notiek kaut kas labs vai svinams, tad – jā. Ļoti sāpina komentāri internetā, kad kaut kas atgadās Afganistānā, it sevišķi tad, ja kāds karavīrs ievainots vai kritis. Tad tās jēlības ir ārpus jebkuras kritikas.
Vai, tavuprāt, latviešu karavīri atšķiras no citu valstu karavīriem?
Katrs karavīrs ir savas sabiedrības spogulis. Mums nav homogēnas, etniski tīras armijas, un, runājot par integrāciju, bruņotie spēki ir vissekmīgākais integrācijas pasākums Latvijas Republikā. Nelatviešu ir, ja nemaldos, aptuveni 10% no bruņotajiem spēkiem, bet visi runā latviski un ir acīm redzami patrioti.
No citām rietumvalstu armijām mēs atšķiramies ar to, ka neesam pieraduši dzīvot ļoti labos apstākļos. Pirms 20 gadiem dzīvojām vecās, neapkurinātās kazarmās. Tikai pēdējos gados mums ir jauni, ļoti moderni formas tērpi. Vēl aizvien apstākļi nav apmierinoši visās bruņoto spēku daļās, bet tie ir labāki nekā pirms 20 gadiem. Tas dod rūdījumu kaujas laukā vai starptautiskajās operācijās. Zviedrs, dānis vai norvēģis nevar iedomāties dzīvi tādos apstākļos, bet Latvijas karavīrs ir piedzīvojis arī sliktākus. Mēs arī spējam vairāk improvizēt, ātrāk atrast situācijas risinājumu. Lielo, veco valstu bruņotajos spēkos cilvēki ir specializējušies, prot un atbild tikai par vienu lietu. Latvijas bruņotajos spēkos nevaram to atļauties, mēs esam universāli.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.