Lielveikals. Durvis uz noliktavu. Pirms iziet pa tām, veikala darbinieks pagriežas, saliek rokas kā lūgšanā un paklanās pret iepirkšanās zāli
Vai šis izklausās kā stāsts no Rīgas, Liepājas, Cēsīm? Hm, ne gluži. Tā arī nav. Šo skatu novēroju Japānā. Pārdevējs pelēkajā formas tērpā nebija dīvains izņēmums, cieņas izrādīšana cilvēkiem uzsvērti manifestējās ik uz soļa. Lasot par noziedzības līmeni, kas Japānā ir daudzkārt zemāks nekā attīstītajās Rietumvalstīs, acu priekšā atkal redzu vīriņu ar cieņā noliekto galvu. Ja esi paklanījies cilvēkam, ir taču grūtāk pēc brīža iedurt dunci mugurā. Vai atstāt kaimiņus bez apkures, jo neesi samaksājis rēķinu un parādu dēļ mājai nepieslēdz siltumu. Vai iedot un paprasīt kukuli, kā to darījuši Bērnu slimnīcas vadības pārstāvji un būvnieki, kuru krāpniecības shēmas atšķetinām šajā žurnāla numurā.
Šīs nedēļas lielajā intervijā sastapsiet politoloģi Vitu Matīsu, kura Latvijas problēmas saista tieši ar cieņas un pašcieņas trūkumu, nespēju ikdienā saredzēt cilvēku, kurš nav radinieks, draugs vai savējo klana biedrs. Viņa nemet akmeni tikai elites virzienā, tas var trāpīt ikvienam. Piemēram, arī bijušajam Atmodas līderim Dainim Īvānam, kurš ar labdabīgu smaidu mums savās tēvamājās izrāda saimniecības būvi, kuru esot uzcēlis, kamēr bijis «pie siles» Rīgas domē. Tagad viņš ir no tās prom, pavisam pārcēlies uz laukiem. Raksta grāmatu un ar zemi. Īvāns vairs nezina, kā izskatās bezpersoniskie lielveikali, kuros neviens nevienam nepaklanās, toties saimniecības ēkā ar augstajiem griestiem kā baznīcā viņš uz kopīgiem pasākumiem aicina ciema ļaudis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.